Kanādas Tieslietu ministrija apsūdzēja 81 gadu veco Eduardu Podiņu, ka viņš no 1941. lidz 1943. gadam esot brīvprātīgi strādājis kā sargs Valmieras koncentrācijas nometnē. Pie tam, emigrējot no Anglijas uz Kanādu, viņš to neesot pieteicis Kanādas Imigrācijas departamentam. Pēc ilgas izmeklēšanas un tiesas procesa Vankuverā, kuras laikā liecinieki tika pratināti arī Latvijā, tiesnesis Viljams Makjuens (Mckeon) paziņoja spriedumu, ar kuru E. Podiņš tika attaisnots. Pirmkārt, Valmierā nebija koncentrācijas nometne, bet tikai cietums, kurā nevienu nenonāvēja, nedz nomērdēja badā. Viena no Latvijas lieciniecēm apstiprināja, ka E. Podiņš nebija sargs, bet strādāja cietuma veikalā. Otrkārt, tiesnesis Makjuens atzina, ka apsūdzētais nav melojis Imigrācijas ierēdņiem par savu darbību kara laikā, jo tie viņam tieši neprasīja tādus jautājumus. Tiesas process Kanādas valdībai izmaksāja tuvu pie 1 miljona dolāru. Kanādas valdība ir apsūdzējusi 6 personas par sadarbību ar naci režīmu, mēģinot viņiem atņemt Kanādas pavalstniecību, bet bijusi spējīga to pierādīt tikai 3 gadījumos. Neskatoties uz šīm neveiksmēm, Kanādas žīdu kongresa Kara noziegumu komiteja mudina Kanādas valdību turpināt lidzīgas apsūdzības.  (Latvija Amerikā, 07.08.1999)

Demokrātiskā valstī nevienam nav jābaidās no beztiesīguma un nelikumīgām represijām. Kanādā, piemēram, diviem pensionāriem - Eduardam Podiņam un Arvīdam Vītolam - tika izmaksāta kompensācija $ CAD 510 000, resp. 505 000 dolāru apmērā. Viņus attaisnoja, jo prokuratūra nespēja pierādīt Podiņa un Vītola vainu (pirmais "vācu laikā" bija nodarbināts Valmieras cietumā, bet otrais bija policists).  (Laiks, 23.02.2002)