Eduards Paukšte, Latvijas armijas kareivis, robežsargs dzimis 1914.gada 3.janvārī, Kalupes pagasta Saleniekos (tagad Vārkavas novada Rožkalnu pagasts) Antona (saukts par Justinu) un Dārtas Paukštu piecu dēlu ģimenē. Vecāki bijuši lauksaimnieki, arī bērni agri pieradināti pie lauku darbiem.

1936.gadā uzsāka dienestu armijā, Smagās artilērijas pulkā, kur pildīja instruktora pienākumus 

1937.g. pieņemts virsdienestā Robežsargu brigādē un ieskaitīts 2. Zilupes bataljona 4.rotas Kostigovas vada nometnē par sargu.

1940.gada 11.oktobrī atvaļināts no dienesta sakarā ar Robežsargu brigādes izformēšanu. 

Pēc 1940.gada 9.oktobra, kad likvidēja Robežsargu brigādi, viņam palaimējās izbēgt no aresta un atgriezties savā dzimtajā pusē – Kalupē.

Vācu okupācijas laikā Paukšti neiesauca leģionā, jo viņš strādāja uz dzelzceļa, kas bija svarīgs pārvadāšanas transporta līdzeklis frontes apgādē.

Kad kara laikā otrreiz sākās krievu okupācija, Paukšti apcietināja un nonāca Daugavpils cietumā, kur sešus mēnešus tika spīdzināts, taču nepietiekamu pierādījumu dēļ viņu atbrīvoja no apcietinājuma, vēsta robežsardzē.

Mūža pēdējos gadus Paukšte uzturējās Preiļu novada Gailīšu sociālās aprūpēs centrā "Rušona".

Plašās Paukštu dzimtas gaitas attēlotas diriģenta un skolotāja Jāņa Paukštes autobiogrāfiskajā apcerē "Dzimtās zemes elpa". Pazīstams brālis Kazimirs Paukšte - skolotājs un ērģelnieks Līksnas baznīcā, dzīvo Vabolē.

Zemes klēpī Paukšti guldīs 3.janvārī, tieši viņa 100 dzimšanas dienā Kalupes katoļu kapos.

Brāļi: 

Voiceks, 1918-1979; Vincents, emigrējis uz Kanādu; Kazamirs, Pēteris.