Edmunds Huserls

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
08.04.1859
Miršanas datums:
26.04.1938
Papildu vārdi:
Edmund Gustav Albrecht Husserl
Kategorijas:
Filozofs, Zinātnieks(-ce)
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

 

Edmunds Huserls (vācu: Edmund Gustav Albrecht Husserl; dzimis 1859. gada 8. aprīlī, miris 1938. gada 26. aprīlī) bija filozofs un matemātiķis, t.s. fenomenoloģiskās skolas aizsācējs, profesors Getingenas un Freiburgas universitātēs.

Biogrāfija

Dzimis Prosņicā, Morāvijā, Austrijas impērijā. 1876. uzsāka studijas Leipcigas universitātē, kur studēja matemātiku, astronomiju, fiziku un filozofiju. 1878. gadā uzsāka studijas Berlīnes universitātē, kur apguva matemātiku un filozofiju, bet 1881. gadā iestājās Vīnes universitātē, stažēties matemātikas zinātnē un 1882. gadā aizstāvēja disertāciju. 1886. pieņēma kristietību (luterānismu). 1901. gadā uzsāka pasniedzēja karjeru Getingenes universitātē. 1916. gadā Huserlam piedāvāja katedru Freiburgas universitātē, ko viņš pieņēma. Miris 1938. gada 26. aprīlī Fraiburgā (Freiburg im Breisgau), Trešajā reihā, no pleirīta.

Galvenie darbi ir "Pētījumi loģikas jomā" (1900.-1901.), "Eiropas zinātņu krīze un transcendentālā fenomenoloģija" (1936.), "Pirmā filozofija" (1936.-1939.).

Idejas

Huserla uzskatu pamatā ir Platona, Leibnica un Brentano mācības. Teorētiskais mērķis bija pārvērst filozofiju precīzā zinātnē, balstīt zinātniskās atziņas uz tīras loģikas pamatiem. Tāpēc mēģināja tīrā veidā izdalīt loģikas kategorijas un likumus. Pretendējot uz pasaules uzskata ziņā neitrālu pozīciju filozofijā, Huserls centās izdalīt "tīro apziņu", kas būtu nošķirta no konkrētā subjekta (indivīda) esamības un apziņas, lai panāktu "tīras būtības" Platona objektīvā ideālisma garā. Tām "ir nozīme", taču pašām par sevi tām nav esamības. Huserla skatījumā izziņas priekšmets, tās objekts ārpus uz to vērstās subjekta apziņas neeksistē. Priekšmets atklājas (un tiek radīts) uz to vērstās intuīcijas rezultātā. Patiesības kritērijs ir subjekta personīgie pārdzīvojumi. Huserla idejas stipri ietekmēja Rietumu filozofijas tālāko attīstību, kļūstot par pamatu N. Hartmaņa "kritiskajai ontoloģijai", amerikāņu un britu neorealisma skolām un lielā mērā vācu eksistenciālismam.

Fenomenoloģija ir  Edmunda Huserla (1859.-1938.) iedibināta metodiska pieeja pētāmajam priekšmetam, kas tā vietā, lai analizētu to ar dažādiem teorētiskiem pieņēmumiem, izejot no tā, kā attiecīgais priekšmets parādās, pirmām kārtām sagatavo par to aprakstu. Filosofiski fenomenoloģiju skaidro kā apjēgumu par to, kas notiek cilvēka apziņā (apziņa ir plūsma). Huserls un tā sekotāji pievērsās parādībām (fenomeniem) kā uztveres objektiem (nevis kā neatkarīgi eksistējošiem faktiem un notikumiem), cenzdamies izzināt, kādā veidā cilvēki domā par apkārtējo pasauli un kā viņi to izskaidro. Pretstatā pozitīvismam jeb “zinātniskajai” filozofijai, fenomenoloģija uzskata, ka realitāte pēc savas būtības ir relatīva [tāda, kas pastāv un mainās atkarībā no apkārtējiem apstākļiem (pretstats absolūtam)] un subjektīva. Radās kā virziens ar pārliecību, ka filozofijai pirmām kārtām vajag pievērstie apziņas struktūrām un visiem tiem procesiem, kas mūsu galvās veido jēgas, kuras tālāk attiecīgi veido visu mūsu dzīvi. Ja fenomenoloģijas radītājs Huserls uzsvēra, ka jāanalizē ir paša cilvēka apziņa un process, kā tajā top jēgas, tad viņa sekotāji Šics un Lukmans pirmām kārtām pievērsās atziņai, ka sabiedrība funkcionē saistībā ar tajā jau esošajām apjēgumiem, kurus darbojoties cilvēks nepārtraukti interpretē un pārinterpretē. Fenomenoloģijas centrālā jēdziena - apziņas "intencionalitātes" (apziņa vērsta uz objektu), - uzdevums ir apliecināt principu: "nav objekta bez subjekta". Fenomenoloģiskās metodes galvenās prasības ir: 1) fenomenoloģiskā redukcija, t.i. atturēšanās no jebkādiem spriedumiem, kas attiecas uz objektīvo realitāti un iet pāri "tīrās" jeb subjektīvās pieredzes ietvariem; 2) transcedentālā redukcija, t.i. paņēmiens, kuru lietojot, pats izziņas subjekts tiek aplūkots nevis kā reāla, empīriska, sociāla un psihofizioloģiska būtne, bet gan kā "tīra", transcedentāla apziņa. Fenomenoloģijas idejas gūla eksistenciālisma pamatā. Virkne filosofu (Ž.P. Sartrs, Moriss Merlo-Pontī u.c.) pretstata fenomenoloģiju dialektiskajam materiālismam. Virkne katoļu filosofu (Šteina, Van Breda u.c.) to sintezē ar neotomismu. Fenomenologu kreisais virziens (Farbers, daļēji arī Ingardens) norobežojas no eksistenciālisma, turoties pie fenomenoloģijas racionālā kodola. Fenomenoloģiskā virziena teorētisko pētījumu lielākais centrs ir Huserla arhīvs Lūvenas katoļu universitātē (Beļģijā). Fenomenoloģijai īpaša nozīme ir bijusi arī filozofijā Latvijā, jo XX gs. vidus ievērojamākais latviešu filosofs Teodors Celms (1893.-1989.) savulaik ir studējis pie Huserla.

Avoti:wikipedia, vesture

 

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Birkas