Ede Upītis -  selekcionāra Pētera Upīša māte.

Zināms, ka viņš ir veltījis mātei kādu ziedu šķirni, ko nosaucis viņas vārdā.

Par viņu ir saglabājušās ziņas no  ierakstiem dēla Augusta Upīša dienasgrāmatā: 

Sniegbaltais starojums

‘Māte Ede Upītis’. 1988. gadā nodota valsts šķirņu pārbaudei. Krūms vidēji spēcīgs, kompakts. Ziedpumpuri zaļganbrūni. Ziedi balti, vienkārši, lieli, 2,7–3,0 cm diametrā. Ziedkopas lielas, blīvas, koniskas.

Augusta atmiņas par māti — Edi Upītis

Trīs dēli un divas meitas izauga Edes Upītis šūpulī. Pirmie divi bērni (laikam meiteņi) miruši pavisam mazi. Ar neiedomājamu pašaizliedzību viņa visu darīja ģimenes labā. Mātes mīlestība tika dota visiem bērniem ar pilnu mēru. Tur nebija viens labāks par otru.

Mātes un Pētera mūžs bija kopējs līdz viņas pēdējai stundai. Viss tika piedots un visas lietas par labu grieztas. Fizisko slodzi, ko Pēteris viņai uzlika, māte nesa bez kurnēšanas.

Daudzi teica, ka mātei esot smalka daiļuma izjūta. Viņas dārziņā vienmēr bija vieta pāris ziedu augiem. Ja kādam veda kliņģeri, tad to dekorēja ziediņš. Vai tas bija cepums, vai cūku apbedu gabaliņš — allaž skaisti ietīts, zieds virsū. Baltā ziemā paciņu rotāja zaļš egles zariņš.

Kad bērni vilka svētku drēbes, māte sacīja: labas drānas glīti jānēsā, domādama ar to solīdu uzvešanos ļaudīs.

Sievieti kā māti Pēteris vērtēja augstāk par visu. Mūsu mātes bērēs viņam asaras straumītē tecēja pār vaigu. Es nedomāju, ka viņš kādu vārdu teica. Pats es atvadījos ar tautas dziesmu:

Es savai māmiņai

Magonīšu vietu taisu,

Magonīšu vietu taisu,

Rožu klāju paladziņu.

Dzīves steigā viņas bērniem nebija vaļas — magonīšu vieta palika netaisīta, rožu palags neuzklāts. Kapos Pēteris no azotes izņēma tritomas ziedu (tā ir dienvidnieciska puķe) un iedeva to mātei līdzi.

Cik bieži mēs attopamies par vēlu — kad mātes vairs nav. Mēs visi esam lieli parādnieki savām mātēm. Mums katram ir dzīvē ko sasniegt, steigties, iegūt, un cik bieži pie tam mātes tiek aizmirstas.

Savas mātes godināšanā un atzīšanā Pēteri var nolikt līdzās lieliem latviešu rakstniekiem.

Vilis Plūdons “Atraitnes dēlā” mātei sola: “Zīdā un samtā tev’ ietērpšu, māt!”

Poruku Jāņam māte lūdz: “Vienu baltu, baltu rozi man uz kapa kopas dēsti…”

Vāgnera lielajā darbā Tanheizers iet garu ceļu uz Romu lūgt pāvestam grēku piedošanu. Tas atbild: “Tu tapsi apžēlots, kad tavam spieķim lapas plauks!” Tanheizers sabrūk uz kāpnēm ar mātes vārdu uz lūpām. Un viņa spieķim plaukst lapas!

Pēteris man atsūtīja ceriņu ‘Māte Ede Upītis’ fotogrāfiju ar kāda vērtētāja atsauksmi: “Ja cilvēks tā kaut ko var savā dzīvē izaudzēt, tad viņa mūžs ir attaisnots.”

Bet Pēteris pats, dzejnieks nebūdams, savai mātei ir teicis šādas ardievas:

Un visus ziedus, ko tev nepaguvu atdot,

Es dārzā sabēršu, lai ceriņziedos plaukst.

Kad pieskarsies tie zemei siltai,

Tu viņus sajutīsi, mīļo māt.

Avots