Džovanni Bokačo bija itāliešu renesanses rakstnieks — prozaiķis un dzejnieks. Par nozīmīgāko Bokačo darbu tiek uzskatīts simts noveļu apkopojums "Dekamerons" (Decameron, aptuveni 1349-1353). Bokačo noveles izceļas ar savam laikam neierastu reālistiskumu. Bokačo rakstījis gan itāliešu, gan latīņu valodā. Bokačo uzskatāms par vienu no noveles žanra aizsācējiem.

Bokačo piedzimis Parīzē, kur viņu bija atvedis tēvs, kurš atbrauca tirdzniecības darba dēļ, bet jau bērna gados Bokačo tika aizvests uz Florenci un vairs nekad neatgriezās Parīzē. Bokačo bija itāliešu novelists, dzejnieks un humānists, Florences tirgotāja un dižciltīgas parīzietes dēls.

Tēva spiests 6 gadus bez panākumiem mācījās tirgotāja amatu, bet to atmetis un sācis studēt tieslietas; tomēr par visu mīļākās bija klasisko autoru studijas, kam Bokačo nodevās ar lielu aizrautību. Atšķirībā no Petrarkas, viņš jau no bērna gadiem bija tēva varā un literatūras izpētei varēja pievērsties ļoti reti. Iespējams arī tāpēc viņa zināšanas antīkajā mākslā un arī zināšanas latīņu literatūras valoda bija sliktāka.

1327.g., četrpadsmit gadu vecumā atkal tēva spiests dodas uz Neapoli, kur pavadīja savus labākos bērnības gadus (1327 - 1340).

Neapole tajā laikā bija liels feodāls centrs ar greznu Roberta Anžū galmu, kurš piesaistīja savam galmam rakstniekus un zinātniekus. Bokačo caur Neapoles humānistiem ieguva pieeju galmam, kur guva lielus panākumus.

Neapolē, kur sākās dzejnieka romāns ar Mariju Konti d’Akvīno, Neapoles karaļa ārlaulības meitu (kas Bokačo darbos apdziedāta kā Fiammeta). Viņa kļuva Bokačo dāma-iedvesmotāja, tāpat kā Beatriče Dantem un Laura Petrarkam. Bokačo sadraudzējās ar Petrarku un dēvēja to par savu skolotāju. Bokačo attīstījās un ietekmējās no diviem cilvēkiem: Dantes (prozas virzienā) un Petrarka (zinātnes virzienā).

Bokačo neieguva tikpat lielu slavu kā Petrarka,- darbībai nebija tik liela starptautiska atzinība kā Petrarkam. Viņš nebija Eiropas humānisma ciltstēvs, bet gan tikai talantīgs itāļu rakstnieks, kurš izveidojis "zemu", tā laika uzskatiem, žanru — noveles.

1373. — 1374. gadam lasīja lekcijas par Danti Florences S. Stefano baznīcā. Bokačo daudz rakstīja gan itāliešu, gan latīņu valodā.

Ideju un radošā izaugsme labi parādās Bokačo jaunības darbos, kas tika rakstīti Neapolē. Pirmais darbs, ko Bokačo sarakstīja, bija "Filokolo" (1338) — apjomīgs darbs prozā, kurā Bokačo pārveidoja literatūrā populāru agro viduslaiku stāstu par Florio un Bjanāčo mīlestību. Uzreiz pēc tam Bokačo uzrakstīja nelielu poēmu "Filostrato", kurā viņš izmantoja no lauku dziedoņiem aizgūto oktāvu. Šajā darbā viņš sevi parādīja kā labu psiholoģisko darbu rakstnieku, atklājot raksturus un darbības. Pēc sižeta "Filostrato" ir tipisks psiholoģiskais romāns, kaut arī tam ir dzejas forma. Trešais bērnības darbs ir "Tezeida" (1339) - tā arī ir poēma oktāvās ar antīko sižetu. Darbu "Tezeida" sarakstīja pats Bokačo, kurā viņš attēloja savas un Fiammeta attiecības.

Viens no nozīmīgākajiem Bokačo jaunības darbiem, kurā viņš sevi parāda kā mākslinieks reālists, ir "Fiammeta"(1348). Šo poēmu, kura ir rakstīta prozā, bieži minēja kā pirmo Rietumeiropas psiholoģisko romānu literatūrā. Bokačo ļoti meistarīgi apraksta un analizē sievietes jūtas un pārdzīvojumus, kura ir zaudējusi savu mīļoto vīrieti.

Citi jaunības darbi:

• Ninfale Fiesolano (oktāvās, ap 1345);
• alegoriskā pastorāle Ameto (1341);
• Dantes Dievišķās komēdijas ietekmēta alegoriskā Amorosa Visione (50 nelieli dziedājumi tercīnās, 1442).

Pēc atgriešanās uz Florenci Bokačo sāka aktīvi piedalīties dzimtās pilsētas politiskajā dzīvē. 1350. gadā Bokačo pirmo reizi satika Petrarku, kuru viņš labi zināja pēc viņa darbiem. Divu humānistu tikšanās pārvērtās par stipru draudzību. Aizraušanās ar klasisko senatni pamudināja Bokačo rakstīt dažādus zinātniskus darbus latīņu valodā. Viņš pierāda, ka senie ticēja sākotnēji vienam dievam un ka paletesims rodas filozofu un dzejnieku dēļ.

Grāmata “Par slavenām sievietēm” ir papildinājums Petrarkas grāmatai “Par slaveniem vīriem”. Īpašu lomu starp zinātniskajiem darbiem ir ieguvusi grāmata “Par slaveno vīru liktenīgo piedalīšanos”, kurā viņš stāsta par stoistiskiem morāles principiem, pierādot, ka tikumīgu apmierinājumu dod cilvēkam izpildīta pienākuma apziņa.

Drūms un traģisks kolorīts aprakstā efektīvi kontrastējas ar jautru dzīvespriecīgu garastāvokli visā izlasē. Septiņas kundzes un 3 jaunekļi iet projām no saduļķojošas pilsētas uz savrupmāju, kas atrodas Florences apkārtnē, un patīkami pavada laiku pastaigās, spēlēs, dančos un noveles stāstos.