Džordano Bruno dēvēts arī par nolanieti — dominikāņu mūks atkritējs, dzejnieks, dramaturgs, okultists.

Pats sevi uzskatīja par filozofu, kabalistu, hermeneitiķi un magu, domātāju un ētikas reformatoru. Kritiķi viņu dēvē par vienu no daudzajiemviduslaiku okultistiem un šarlatāniem. Visdrīzāk varētu atbilst tam, ko mūsdienās pieņemts apzīmēt kā „ezotēriķis“.

Lielāko tiesu sarakstījis antiklerikālas vai pret zinātni vērstas lugas un pamfletus (ir viedoklis, ka, iespējams, Moljērs paņēmis vairākus Brunokomēdiju scēnu sižetus savām komēdijām), kā arī okultismam un cilvēka esībai veltītas pārdomas. Gandrīz neiespējami definēt viņa uzskatus, jo tie ir pārāk nesistemātiski un eklektiski - sarakstītie darbi ir okultisma, misticisma un no konteksta izrautu visdažādāko senāku ezotēriķu un filozofu tēžu, ideju un atziņu apkopojums.

Filips Bruno dzimis 1548. gadā Neapoles karalistē, Nolā (Kampānijas provincē), mazpilsētā netālu no Neapoles. Tēvs Džovanni Bruno — atvaļināts landsknehts; māte Fraulisa Savolina, - zemniece.

Mācījies Neapolē, sava tēvoča mācību pansionātā lasīt, rakstīt, loģikas pamatus. 17 gadu vecumā, iestājās sv. Dominika klosterī (dominikāņu ordenis), un pēc gada kļuva par pilntiesīgu mūku ar vārdu Džordano (lat. Jordanus). Klosterī apguva teoloģijas, filozofijas un latīņu valodas pamatus (pēdējo acīmredzot vāji jo, kaut sevi pozicionēja kā zinātnieku — bet viduslaikos tikai latīņu valoda bija zinātnes valoda, - savus darbus lielāko tiesu rakstīja itāliski, tikai pēdējos gados izmantojot latīņu valodas redaktoru pakalpojumus).

1572. gadā iesvētīts par garīdznieku, un pārcelts kalpot uz netālo sv. Bortolomeja klosteri, kur bija iespēja klostera bibliotēkā iepazīties ar jaunāko zinātnisko literatūra, tai skaitā Kopernika “De revolutionibus orbis”.

1576. gadā, 28 gadu vecumā, Bruno pameta klosteri (jo draudēja sods par svētbilžu iznešanu no celles u.c. iekšējās disciplīnas pārkāpumiem), apmetās Romā sv. Jaunavas Marijas (St. Maria della Minerva) klosterī, bet tad pameta arī to un uzsāka klaiņot pa Ziemeļitāliju (1576.-1577.), iztiku pelnīdams kā gramatikas privātskolotājs. Literatūrā sastopama versija, ka no Romas Bruno bēdzis tāpēc, ka nogalinājis kādu mūku, taču dokumentālu apliecinājumu tam nav. Venēcijā it kā esot sarakstījis savu pirmo filozofisko traktātu „Laiku vēstis“, taču līdz mūsu dienām tas nav saglabājies.

Tad devās klejot pa Šveici (1577.-1578.), kur Ženēvā visai drīz kalvinisti viņu par ķecerīgiem izteikumiem arestēja. Taču Bruno palaimējās izvairīties no soda (ar naudas sodu sodīja viņa raksta izdevēju), un viņš devās ceļot pa Franciju (1578.-1583.), sākumā uz Lionu, tad Tulūzu, kur esot piepelnījies kā privātskolotājs, pēc tam kā lektors Tulūzas universitātē, lasot lekcijas par Aristoteli.

1580. gada maijā kā neatbilstošs pasniedzēja darbam (Bruno ne tik daudz iepazīstinājis studentus ar Aristoteļa mācību, cik to kritizējis), viņš bija spiests pārcēlties uz dzīvi Parīzē.

Tur strādājis kā privātskolotājs, taču pēc kāda laika iekārtojās darbā Sorbonnas universitātē par lektoru (lasījis pamatkursu par 30 Dieva atribūtiem un Akvīnas Tomu). Privāti interesentiem lasījis lekcijas par maģiju un alķīmiju — par mistiķi Raimundu Lulliju (Raymundus Lullius, 1235.-1315.) un tā „dižo mākslu“, Hermeju Trismegistu (gr. Ἑρμῆς ο Τρισμέγιστος) u.c., kā arī apmācījis mnemonikā — Lullija izveidotā atmiņas uzlabošanas metodikā. Šajā laikā publicējis antiklerikālu komēdiju „Svečturis“ un sava pasaules uzskata kopsavilkumu „Ideju ēnas“, ko veltījis Francijas karalim Anrī III.

No Parīzes 1583. gada rudenī Bruno devās uz Anglijas karalisti (1583.-1585.; it kā ar karaļa Anrī III rekomendāciju, par kuras esamību zināms tikai no viņa paša izteikumiem). Sākumā uz Oksfordu, kur vēlējās strādāt par lektoru (rakstot pieteikumu universitātes vicekancleram, Bruno tajā sevi dēvēja par

„visizsmalcinātākās teoloģijas doktoru, pašas tīrākās un nekaitīgākās maģijas profesoru… kura ģēnijam aplaudējuši šīs pasaules varenie, kuru pazīst visur un nezina tikai barbari. Kurš modina aizmigušos un satriec spītīgos nejēgas, kurš ir visas pasaules pilsonis un iedzīvotājs.“

bet, tā kā viņam nebija ne zinātniska grāda, nedz viņš varēja demonstrēt nepieciešamo zināšanu līmeni praksē, darbā augstskolā netika pieņemts (pats gan raksta, ka tomēr esot bijis tur lektors, taču augstskolas arhīva dokumenti liecina par pretējo) un devās uz Londonu.

Te viņš, par aizbildni guvis Francijas sūtni Mišelu de Kastelno de Movisjēru un atradis finansētājus, publicēja virkni savu apcerējumu, piemēram, „Trīsdesmit zīmogu skaidrojums“, ko veltījis savam mecenātam de Movisjēram, “Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana“, kuru veltīja zinātnes, astronomijas un loģikas kritikai, un mūsdienās zināmāko “Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem“.

Taču aizraušanās ar maģiju un mistiku izraisīja varas iestāžu interesi un, glābjoties no apsūdzības ateismā, Bruno nācās 1585. gadā pamest Angliju, vispirms ierodoties atkal Francijā (1585.-1586.), kur it kā Sorbonnā piedalījies disputā ar Aristoteļa kritiku, bet tad ar steigu devies uz vācu zemēm (1586.-1589.), Maincu, Visbādeni, Marburgu. Marburgas univeritātē, kur jūlijā mēģināja iekārtoties darbā kā „Romas teoloģijas zinātņu doktors“, viņu atraidīja (Bruno par to bijis tik sašutis, ka sarīkoja publisku skandālu, rupji nolamājot universitātes rektoru).

Toties izdevās atrast darbu Vitenbergas universitātē, kur viņu pieņēma lasīt pamatkursu par Aristoteli un metafiziku. Te Bruno publicēja savu darbu “Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem“, kā arī divas Lullija okultismam veltītas grāmatiņas.

1588. gada martā viņš pameta darbu universitātē un devās uz Prāgu, kur imperatora Rūdolfa II galmā tika laipni uzņemti visi alķīmiķi, astrologi, magi u.c. „slepeno zināšanu“ adepti. Te Bruno publicēja sava laika matemātiķus un filozofus kritizējošu rakstu krājumu „Simts sešdesmit raksti“, ko nosūtīja kā dāvanu imperatoram. Pretī saņēmis no galma 300 dālderus, bet darbu neatradis, pēc pusgada Džordano Bruno Prāgu pameta, dodoties uz Ziemeļvāciju, kur Braunšveigas hercogs Juliuss tikko kā Helmštatē bija dibinājis universitāti, kur Bruno ieradās 1589. gada janvārī.

Jau pēc nepilna gada luterāņu Baznīca viņu izsludināja par ķeceri, un Bruno nācās Helmštati pamest, dodoties uz tā laika lielāko grāmatu iespiešanas centru Ziemeļeiropā, Frankfurti pie Mainas, kur netālu no pilsētas viņš atrada patvērumu karmelitu ordeņa klosterī.

Pēc pusgada Bruno devās uz Cīrihi, kur pelnīja iztiku pasniegdams privātstundas alķīmijā un metafizikā. Te viņš izdod savam mecenātam Johanam Henriham fon Heincelam veltītu apcerējumu “Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību“ taču visai drīz uz brīdi atgriežas Frankfurtē, kur organizēja savu nākošo sacerējumu drukāšanu („Par monādi, skaitli un figūru“, Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm“, “Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu“).

1591. gadā Džordano Bruno atgriezās Itālijā, Venēcijas republikā, kur viņu bija uzaicinājis par privātskolotāju Džovanni Močenigo, kuram Bruno apņēmās īsā laikā ar oriģinālu metodi uzlabot atmiņu. Sākumā viņš noīrēja sev mājiņu, bet pēc pāris mēnešiem apmetās uz dzīvi pie sava mecenāta, kur bija izveidojies tāds kā vietējās inteliģences salons ar diskusiju vakariem.

1592. gada ziemā Močenigo esot uzdevis grāmatu tirgotājam Čiotto, kurš devās uz Frankfurti, noskaidrot, kādas ziņas par Bruno ir vācu zemēs, un vai viņu tur nezina kā šarlatānu un krāpnieku.

1592.g. 23. maijā Močenigo ziņoja par Bruno ķecerīgajiem izteikumiem inkvizīcijai, un Bruno tika arestēts. Komisijā bija tēvs inkvizitors (Pater Inquisitor) Džovanni Gabrieli no Saluco, kūrijasvēstnieks (nuncijs) Venēcijā Lodoviko Taberna, Venēcijas bīskaps Lorenco Priuli. Kā novērotājs no malas klāt bija viens no Desmitu Padomes asistentiem (savii all`eresia), kam par izmeklēšanas gaitu bija jāziņo Republikas varas iestādēm. Pati izmeklēšana bija ilgstoša un juceklīga: inkvizīcijas komisijas rīcībā bija daudz visdažādāko Bruno piedēvētu izteikumu, kā arī vairāki viņa manuskripti, par kuru patiesumu tai bija jāpārliecinās, uzdodot jautājumus viņam pašam. Protams, viņš noliedza visu un zvērēja, ka esot īstens kristietis, kurš neorientējoties teoloģijā, jo esot filozofs, tāpēc šur tur varbūt esot kļūdījies.

Uzzinājis par Bruno arestu, 1592. sada 12. septembrī to Romas lielinkvizitors kardināls Severins pieprasīja Bruno izdot, taču tikai 1593. gada 27. februārī Džordano Bruno konvoja pavadībā aizveda uz Romu.

Turpmākos gadus Džordano Bruno pavadīja izolēts no sabiedrības, rakstot savu ideju apcerējumus (kopā četrus apcerējumus) un piedaloties teoloģiskos disputos, kur viņu centās pārliecināt par uzskatu maldīgumu.

1600. gada janvārī inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju, nododot laicīgās tiesas rokās, kas piesprieda nāvessodu uz sārta.

Džordano Bruno mira 17. februārī Romā, Ziedu laukumā (it. Campo de' Fiori). 1889. gada 9. jūnijā šai vietā uzstādīja tēlnieka Etores Ferāri veidotu pieminekli Džordano Bruno.

Par spīti populārajam viedoklim, ka Džordano Bruno sadedzināts sārtā par Nikolaja Kopernika ideju popularizēšanu, nav neviena fakta, kas to apliecinātu. Bruno nāves brīdī — 1600. gadā, - heliocentrisma koncepciju mācīja visās katoļu universitātēs, bet Kopernika darbi bija obligātā mācību literatūra.

Tikai 1616. gadā tika nolemts heliocentrisma koncepciju kā nepierādāmu, tātad nezinātnisku, pārstāt mācīt un iekļaut nerekomendējamās literatūras sarakstā.

• „Par cēloni, sākumu un vienoto” (De la causa, principio e uno. 1584.)
• „Par visuma bezgalību un pasaulēm” (De l'infinito , universo e mondi. 1584.)
• „Svečturis“ (Il Candelaio. 1582.)
• „Ideju ēnas“ (De umbris idearum. 1583.)
• „Trīsdesmit zīmogu skaidrojums“ (Explicatio triginta sigillorum. 1583.)
• “Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana“ (La Cena de ie ceneri. 1584.)
• “Par visa sākuma iemeslu un vienoto“ (De la Causa, Principio et Uno. 1584.)
• “Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem“ (De l`Infinito, Universo e Mondi. 1584.)
• „Triumfējošā zvēra izdzīšana“ (Spaccio de la bestia trionfante. 1584.)
• „Pegasa kabala un līdzīgā Silēna ēzeļa mācība“ (Cabala del cavalla Pegaseo coll`aggiunta del Asino Cillenico. 1585.)
• „Par entuziasma traģiskumu“ (Degli eroici furori. 1585.)
• “Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem“ (Centum et viginti articuli de natura et mundo adversus Peripateticos. 1586.)
• „Simts sešdesmit raksti“ (Articuli centum et sexaginta. 1588.)
• „Par monādi, skaitli un figūru“ (De monade, numero et figura. 1590.)
• „Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm“ (De Innumerabilibus, Immenso et Infigurabili, seu de Universo et Mundis. 1590.)
• “Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību“ (De Imaginum, Signorum et Idearum Composirione. 1590.)
• “Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu“ (De triplici Minimo et Mensura. 1590.)

Praktiski visi Džordano Bruno biogrāfijas pētnieki atzīst, ka ar zinātni viņam nebija nekāda sakara. Kaut arī, nenoliedzami, viņš bijis neordināra personība ar izteikti oriģinālu domāšanas manieri.

Pirmkārt, viņš nebija guvis zinātnieka statusam nepieciešamo izglītību (kas gan nav obligāts nosacījums, lai veiktu atklājumus, taču ir nepieciešams, lai spētu zinātnes atklājumus izvērtēt un analizēt).

Otrkārt, viņš pats visai kategoriskā tonī noliedza loģiku, matemātiku, likumsakarību nepieciešamību, zinātnisku pieeju informācijas apstrādei un analīzei. Nolanietis atbildēja, ka raugās nevis Kopernika vai Ptolemeja acīm, bet pats savām. Šie matemātiķi ir tikai kā starpnieki, kas tulko vārdus no vienas valodas otrā, bet jēgu pēc tam saprot citi, nevis viņi paši. Savukārt viņi paši ir kā pavārs, kurš karavadonim atstāsta kaujas gaitu un rezultātus, nesaprotot patieso notikumu gaitu, iemeslus un mākslu, kam pateicoties viena puse uzvarējusi… Koperniks nav neko tālu atgājis no akluma.“ (La Cena de ie ceneri. 1584.)

Zinātne, tai skaitā astronomija viņu interesēja tikai tik daudz, cik tā varēja ilustrēt viņa paša idejas. Bruno tekstos labi redzams, ka viņš neorientējās elementārajā ģeometrijā, nemaz nerunājot par optikas ģeometriju. Izplūst garumgaros pārspriedumos, ko pavada ar tekstu nesaistītiem neargumentētiem eksaltētiem aicinājumiem. Taču, ja atmet visa balstīšanu uz maģiju un okultismu, Džordano Bruno jau var pieskaitīt Apgaismības laika natūrfilozofijas aizsācējiem. Vizmaz šajā virzienā varētu traktēt, piemēram, viņa idejas par iespējamām dzīvām būtnēm citās pasaulēs, Dieva pielīdzināšanu dabai un dzīvībai kā tādai. Diemžēl tas kalpoja tikai kā fons pamatidejai, ka visa pamatā ir maģija. Apcerējums „Ideju ēnas“, kas balstās uz Lullija „dižo mākslu“, ir viens no nedaudzajiem Bruno darbiem, kurā viņš savas idejas izklāsta sev neraksturīgi skaidri un labā latīņu valodā. Viscaur dominē doma, ka galvenais ir intuitīva izpratne un augstāku spēku apgūšana, nevis fakti un aprēķini.

Daudz rakstīja par seno ēģiptiešu slepenajām zināšanām un vispārcilvēciskās ētikas vienoto likumu, kuru atklājuši tie paši senie ēģiptieši. Plaši un daudz kritizēja ebrejus, ka tie šo ētiku un slepenās zintis degradējuši, būdami visa ļaunā iemiesojums.

1603. gada 7. augustā Džordano Bruno sacerējumus iekļāva katoļu Baznīcas „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“ (lat. Index Librorum Prohibitorum).

1592. gada 23. maijā Močenigo ziņoja par Bruno ķecerīgajiem izteikumiem inkvizīcijai:

„Es, Džovanni Močenigo, viņa gaišības Marko Antonio dēls, sirdsapziņas un biktstēva mudināts esmu spiests ziņot, ka sarunās manā namā nolanietis Džordano Bruno apgalvo, ka kristiešu ticība par maizes pārvēršanos miesā esot aplamība,… pasaule ir mūžīga un eksistē bezgalīgi daudz pasauļu… Kristus veica šķietamus brīnumus, pie tam patiesībā gan Viņš, gan apustuļi bijuši magi… Kristus nemira labprātīgi un, ja būtu varējis, censtos izvairīties no nāves krustā… pēcnāves soda par grēkiem nebūs… dvēsele nav Dieva dota, katrai dzīvai būtnei tāda ir un tā pārceļo pēc nāves no vienas dzīvas būtnes uz otru… gatavojas dibināt sektu „jaunā filozofija“…

Viņš saka, ka Jaunava Marija nav varējusi dzemdēt, un kristīgā ticība esot apgrēcība pret Dieva visvarenību…“

1593. gadā Venēcijas republikas inkvizitori nodeva to Romas kolēģu rokās. Turpmākos gadus Džordano Bruno pavadīja izolēts no sabiedrības, rakstot savu ideju apcerējumus un piedaloties teoloģiskos disputos, kur viņu centās pārliecināt par uzskatu maldīgumu.

Kaspars Šoppe, kurš asistēja pratināšanā, šādi izklāsta apsūdzības saturu:

„Šajās grāmatās viņš mācīja, ka pasauļu ir bezgalīgs daudzums, ka dvēsele iemiesojas no viena ķermeņa otrā un pat citā pasaulē, ka viena dvēsele reizē var atrasties divos ķermeņos, un maģija ir pamatā visam, tātad pozitīva, ka Svētais Gars nav nekas cits kā Pasaules Dvēsele. Mozus savus brīnumus veicis ar maģijas palīdzību un šai ziņā bijis gudrāks par pārējiem ēģiptiešiem, Mozus izdomājis savus likumus, bet Svētie Raksti ir mīts, savukārt Sātans tikšot glābts. No Ādama un Ievas esot cēlušies tikai ebreji, bet pārējie cilvēki no tiem diviem, ko Dievs radījis dienu iepriekš. Kristus nav Dievs, bet bijis slavens mags un tāpēc ticis pakārts, nevis sists krustā. Arī pravieši un apustuļi bijuši magi, pie tam nelieši, par ko daudzi no viņiem tikuši pakārti.“ (Рожицын В. С., 369. lpp.)

Tā kā Bruno kategoriski atteicās atzīt savus „maldus“ un atgriezties „mātes Baznīcas svētītajā klēpī“ (šādā gadījumā viņš būtu atbrīvots), inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju 8 punktos. (Diemžēl visi apsūdzības punkti nav saglabājušies -Documenti della vita di Giordano Bruno. 173. lpp. — ir zināmi tikai trīs: turēšanās pie novatiāniešu ķecerības, dievišķās iemiesošanās noliegšana un kā viņš traktē to, „vai dvēsele atrodas ķermenī līdzīgi kā stūrmanis uz kuģa klāja“.) Iespējams, kāds no apsūdzības punktiem varēja skart Bruno apgalvojumu par daudzajām pasaulēm un uz tām esošo dzīvību, kā arī reinkarnācijas propanēšanu, jo tas būtu pretrunā ar kristīgās mācības postulātu par cilvēku kā ko unikālu šai pasaulē, ko Dievs radījis ar īpašu jēgu pēc

"sava ģīmja un līdzības" (taču droši to apgalvot nevar, jo kā redzam no nopratināšanas protokoliem, inkvizīcijas komisiju Bruno kosmogonijas teorijas neinteresēja). Noteikti bija apsūdzība par maģijas praktizēšanu, jo tas atbilda sātanisma definīcijai, sv. Trīsvienības traktējumu kā arī sv. Jaunavas Marijas bezgrēcīgās ieņemšanas noliegšana, ko Bruno daudzkārt savos darbos izsmējis.

Džordano Bruno tika atzīts par vainīgu maģijas piekopšanā un ķecerībā, 20. janvārī nolemjot un 8. februārī izslēdzot to no Baznīcas un nododot viņu laicīgās tiesas rokās, kas tam piesprieda nāvessodu uz sārta. (T.s. „pretīmnākšanas“ sods — uzskatīja, ka ja ķeceri sodot ar nāvi netiek izlietas asinis, tam teorētiski ir iespēja tomēr pēc Šķīstītavas nonākt Paradīzē.)

Sods tika izpildīts 1600. gada 17. februārī Romā.

Loma zinātnē

Nav zināms neviens Džordano Bruno veikts atklājums, jaunas aprēķinu metodes vai filozofiskas koncepcijas. Viņa reālais devums zinātnes vēsturē ir būt par simbolu visiem "tumsonīguma un dogmatisma upuriem". Taču Bruno proponēto ideju ietekme uz sabiedrību ir nenoliedzama: tās vēlākos gadsimtos sastopam gandrīz vai vai visās Eiropas okultistu organizācijās, sākot no iluminātiem un rozenkreiceriem, un beidzot ar teozofiem, Tules biedrību un scientoloģiju.

XIX-XX gs. marksistiskajā un ateistiskajā literatūrā ideoloģisku apsvērumu dēļ — propagandas nolūkos tika glorificētas visas personas, kuras bija konfliktējušas ar katoļu Baznīcu, - bija pieņemts traktēt Džordano Bruno kā vienu no pirmajiem materiālistiem, natūrfilozofiem un dialektiķiem.

Kritiķi

• “Bruno rokās Kopernika mācība kļuva par hermeneitisma tradīcijas daļu, jo viņš pārtaisīja Kopernika matemātisko sintēzi par reliģisku mācību.“

• „Demonstrēja riebumu pret abām tā laika zinātnes pamatmetodēm — sholastisko un matemātisko, - to vietā liekot savas pārliecības dzejisku izklāstu…
• Viņa dialogos nav ne miņas no filozofiskas domas skaidrības, nekādu iekšējās koncentrēšanās pazīmju…
• Mēs nespējam konstatēt, piemēram, ko domājis Bruno, lietojot tādus terminus kā „substance“ vai „atoms“…
• Bruno tiecās drīzāk aizstāvēt savu ticību, nevis to loģiski pamatot. Tāpēc tik reti viņa darbos sastopami zinātniski un didaktiski fragmenti, un tie paši maksimāli juceklīgi.
• Viņš nicināja zinātni un juta riebumu pret loģiku, jo bija ticības iedvesmots, kuru vēlējās iedvest, nevis pierādīt…
• Viņš vēlējās izskaust siloģisko un matemātisko loģiku, t.i. intelektuālo domāšanu no zinātnes un filozofijas, lai ar vēl lielāku sparu ķertos pie pseidozinātniskiem fantomiem…
• Viņš uzskatīja sevi par pravieti, pār kuru nākusi atklāsme…
• Visu dzīvi cīnījās ar vienīgo savu ieroci — izsmieklu, - pret saviem ļaunākajiem ienaidniekiem: zinātniekiem, matemātiķiem, garīdzniekiem…
• Bruno neatšķīra jēdzienus „perigejs“ un „apogejs“…
• Uzskatīja, ka Merkurs un Zeme atrodoties vienādā attālumā no Saules, tikai katra tai pretējā pusē. Ap Zemi riņķojot Mēness, bet ap Merkuru riņķojot Venēra…
• Kopernika mācība Bruno izklāstā liecina, ka viņš knapi zinājis pašus elementārākos astronomijā lietotos jēdzienus, un pats atzīst, ka viņam „nav nekādas daļas par Koperniku un tā komentētājiem“.“

• „Nekādus zinātniskus pētījumus Bruno nav veicis, bet viņa argumenti, slavējot Kopernika sistēmu ir bezjēdzīgs, nestrukturizēts aplamību un skaļu, taču neko nepasakošu frāžu savirknējums, kas tikai pauž autora neizglītotību.

• „Vai var Bruno uzskatīt par zinātnieku, balstoties kaut uz XVI gs. kritērijiem? Bruno bija ne tik daudz Kopernika ideju propagandētājs, cik hermeneitisma okulto noslēpumu, kurus esot atklājis, tribūns. Viņš ne tik daudz popularizēja Kopernika mācību, cik to sakompromitēja, sasaistot ar maģijas un māņticības kontekstu, salīdzinot ar kuru ne tikai Ptolemeja sistēma, bet arī sholastiskais aristotelisms izskatījās pēc zinātniskā racionālisma etalona.
• Tikai Galilejam izdevās atdot Koperniku zinātnei, pasniedzot to īstas eksperimentāli matemātiskas zinātnes jēdzienu valodā un atmetot visas Bruno zodiaka zīmes un kabalistikas murgus.