Bija viens no pirmajiem izmeklējošās žurnālistikas pārstāvjiem Latvijā. Atmaskoja dažādas afēras. Ar vairāku rakstu sēriju “Neatkarīgajā Cīņā” atsedza koruptos darījumus “Lattelekom” pārdošanā. Pret viņu vērsās visa tā laika valdošā vara ar diskreditācijas mēģinājumiem, draudiem un tiesu darbiem.

Dzintars šo spiedienu izturēja, jo viņam bija pārliecība - nelokāma ticība, ka fakti, skaitļi un pierādījumi ir svarīgāki nekā jebkāda gludena plašsaziņas līdzekļu pielaizīšanās valdošajai varai. Šī viņa pārliecība lauzās ārā arī vēlākajos gados - viņš vienmēr iestājās par taisnību - par tādu patiesību, kādu to redzēja un saprata, un neielaidās kompromisos, pat, ja tie viņam bija ļoti neizdevīgi.

Kopā ar Māri Krautmani, Uldi Birģeli un Sandri Vanzoviču izdevis grāmatu “LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss”, kas bija diezgan jau nu skarba deviņdesmito gadu laika “politikuma” apsmiešana - humors un sarkasms. Pirmo “grūdienu” neviļus pateica tieši Dzintars, sākot runāt kaut ko tādā intonācijā, kas vēlāk kļuva par politisko “šausmu stāstu” žanru un kas turpinās vēl pat līdz mūsu dienām.

Melnais humors, “iznest cauri” politikāņus, kuri dveš blēņas, ir tas, kas Zaļūksnim bija raksturīgi - asa spalva viņam bija rokā visu laiku līdz pat pēdējai dienai.