1958. gadā dzimušais Dzintars Veits  pēdējo reizi tika redzēts Liepājā, M.Ķempes un Cieceres ielu krustojumā 3. janvārī ap plkst. 19.00. Pēc tam sākās viņa meklēšana, ko veica Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvalde sakarā ar viņa pazušanu bez vēsts.

Dzintara pazīmes: augums aptuveni 172 cm, vidējas miesas būves, īsi sirmi mati, ūsas (īsas, sirmas), pelēkzilas acis, bija ģērbies melnā virsjakā ar kapuci, tumši zilās džinsu bikses, kājās tumši brūnas kurpes, galvā melna vilnas cepure.

Padomju laikā: aktieris, baznīcas apsaimniekotājs un zvaniķis, dežurants ūdenssūkņu stacijās. Pēc 1991. g. kad izstudēja filozofiju - filozofijas maģistrs, pasniedzējs.

Liāna Langa : Publicēju savu dokumentālo stāstu  

"Kā viņiem gāja ar čeku",

Autobiogrāfisks stāsts

kas veltīts leģendārajam kafejnīcas "Kaza" dalībniekam Dzintaram Veitam, kas pirms pāris gadiem ticis publicēts žurnāla "Domuzīme." Miers viņa pīšļiem!

 — Līziņ, man jums kas sakāms... — spožā vasaras dienā ar nomāktības ēnu sejā Elizabeti uzrunā mācītājs tēvs Gļebs. Uz priestera melnā tērpa redzami spīdīgi traipi no pārkarsēta gludekļa. Viņš ir jau gados. Ar sirmu bārdu, bāls, drukns, noguris un vienmēr smeldzošām kāju pēdām. Mācītājam aiz muguras deg svecītes pie Visu Svēto ikonas.

— Jā, tēvs?
— Jums parītdien desmitos jādodas uz Maskavas priekšpilsētas izpildkomiteju, ar jums vēlas aprunāties...
— Par ko?
— Par baznīcas lietām.
— Ar mani? Kāpēc tieši ar mani?
— Nezinu. Bet viņi zvanīja un uzstāja, lai jūs noteikti ierodaties.

Elizabete kalpo Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcā Lielajā Kalna ielā — dzied korī, vasko grīdas, palīdz mirušo apstāvēšanā, tirgo svecītes, kādā no vasarām trīs nedēļas naktīs no ārpuses aizslēgtā baznīcā arī dežurē, jo pastāvīgais sargs, ebreju izcelsmes mūks Mihails, ir devies svētceļojumā uz Jeruzalemi. Nereti baznīcā atvērtos zārkos līdz apstāvēšanas dienai atrodas miroņi. Kādu nakti viņa iemieg augšā uz balkona, kur svētku un svētdienas dievkalpojumos dzied koris, bet tad uztrūkstas no baisiem blīkšķiem un skrapstēšanas, kas atskan tieši no zārkiem. Atlikušo nakti viņa pavada, drebot pie visām miesām, slēpjot galvu zem plānās sedziņas, skaitot tēvreizi un «Kungs, apžēlojies», nevarot vien sagaidīt, kad pienāks rīts un murgs beigsies. Šāds poltergeists, paldies Dievam, notiek tikai vienu reizi. Bet, jomajo, kas tas varēja būt?

Elizabetei ar vīru Pēteri ir sešpadsmit gadu starpība, liela mīla, un tēvs Jēkabs viņus ir salaulājis Mēness ielas Dievmātes Plīvura baznīcā, kurā viņi arī dzīvo. Pēteris ir baznīcas zvaniķis un saimniecības pārzinis. Tā atrodas Pokrova kapu vidū, un viņiem šķiet, ka tur abi ir tīri labi noslēpušies no bezcerīgās padomju ikdienas. Pagrabā ir velves, svētbildes, dažādas baznīcas uzpariktes. Pieticīga virtuve ar elektrisko plītiņu. Viens aukstā ūdens krāns koridora galā pie atejas. Atsevišķā nišā kurtuve ar ogļu krāsni un mūžīgi melni putekļi visapkārt, tie iekļūst arī ādas porās. Istabā vairāki apaļi mierlaiku galdi ar bārkstainiem galdautiem, uz tiem atrodas rakstāmmašīnas, ko viņi vakaros klabina, sacerot prozu un dzeju. Istabas nišu grezno nesen svaigi tapusi freska — Sofija, Dieva gudrība. Kad abi pa stāvām trepēm izkāpj no sava pagraba, pirmais, ko redz, ir senatnīgi krusti un kapu kopas, augsti koki un debesis. Blakus baznīcai atrodas svētā Jāņa Pommera piemiņas vieta. Reizēm viņi pamana, ka aiz kapu krūmiem snaikstās kaut kādi cilvēki, bet nepievērš tam uzmanību. Vai maz kapos mētelīšu virinātāju?

Kad dzimtsarakstu nodaļā, aizpildot laulību reģistrācijas papīrus, Elizabetei jānorāda nākamā vīra profesija, viņa ar lielu tīksmi uzraksta — ZVANIĶIS. Dokumenta pieņēmēja nobolās vien. Vienbrīd zvaniķim ir bārda līdz nabai. Kad Pēterim pēdējo reizi ir jāatrādās kara komisariātā, viņš uzvelk brezenteni un bereti, uzsēdina uz pleca savu melno kaķi un turp dodas.

Majors, ieraugot šo pārīti, ir šokā. «A čto eto u vas tam?*» viņš vaicā un ar pirkstu rāda uz minku.
«Poznakomtesj, eto moj Runcis!**» smaidot saka Pēteris.
«Pašol von!***» uzkliedz majors.

Tāda zvaniķim ir beidzamā reize padomju kara komisariātā. Pēterim ir kontrastējošu krāsu dzīves pieredze, spēcīgs seksapīls, kurzemniekam raksturīgs darba tikums un taupīgums, leģendas statuss zināmās Rīgas aprindās un unikāla humora sajūta. Viņš Elizabeti visu laiku smīdina, varbūt tādēļ viņa ātri vien viņā iemīlas. Smieklu un viegluma dēļ. Viņas vīrs ir sabiedrisks, pazīstas ar daudziem cilvēkiem, bet nevienam īsti neuzticas.

Brīdī, kad Elizabetei notiek saruna ar tēvu Gļebu, viņa greizsirdības dēļ no Pētera ir pašķīrusies un dzīvo pie mammas Ķengaragā. Ir vasaras otrā puse — augi ir jau panīkuši, pēcpusdienu gaisma ir pelēcīga un tāda kā taukaina, cilvēki pie kioskiem mūždien stāv garās, vienmuļās rindās pēc Rīgas Balss, alus un desa ir deficīts. Elizabete nav persona, kas organizē baznīcas un draudzes darbu vai pieņem lēmumus. Izsaukums uz izpildkomiteju šķiet stipri vien aizdomīgs. Viņa dodas pie saviem draugiem Viktora un Ļubas, pieredzējušiem Rīgas disidentiem, kuri saistīti ar Saharova grupējumu Maskavā. Abi mīt kāda Vecrīgas nama mansardā, kurā notikusi ne viena vien kratīšana. Pie šņabja glāzītes ar viņiem aprunājoties, nelāgās aizdomas apstiprinās. Visdrīzāk, ar viņu tiksies VDK pārstāvji. Iemesli var būt dažādi — vairākos Rīgas pašapgādos izgatavotās un izplatītās aizliegto grāmatu foto un kserokopijas, brīvestīga runāšana un izsmejoša attieksme pret pastāvošo režīmu, «nepareizi» kontakti. Baznīcas pagrabā bieži pulcējas un sarunājas visādi dīvaiņi un tā dēvētie citādi domājošie. Tādi, kas ir pārliecināti, ka okupācijai tomēr pienāks gals, jo kādā skaistā dienā PSRS impērija nenovēršami sabruks. Reiz viens sabijies dzejnieks uz atvadām Pēterim spiež roku un sazvērnieciski čukstus saka — turieties, veči! TURIETIES!

No rīta pirms iešanas uz izpildkomiteju Elizabeti pārņem vemšanas reflekss, viņa rīstās virs klozetpoda, bet atbrīvoties no kuņģa satura nevar. Tomēr morāli ir sagatavojusies, jo naktī rūpīgi izstudējusi vērtīgu padomu grāmatu, aizliegto Kā uzvesties pratināšanā, ko iedevusi Ļuba.

Rīts Maskavas forštatē pēc lietus ir spirgts, šur tur no sasilušā trotuāra ceļas tvaiki. Mazajā Kalna ielā ceļu pārskrien ruds kaķis, aiz tā lēkšo vārna. Elizabete vēro šķirbas sētās, it kā tās būtu kas neatsverami svarīgs un cēls. Viņai ir vieglas paģiras, un, kā jau paģirās, viss apkārtējais šķiet zīmīgāks nekā parasti. Lūk, starpas dēļu žogos ir pilnas ar nezināmo, piesātinātas ar kaut kādu metafizisku vielu. Paskat, babuškas acainos tīkliņos nes pārtiku no veikala un šķiet izkāpušas no itāļu neoreālisma filmas. Viņas pārtrauc savas pļāpas un lūr uz Elizabeti. Glūn kā pītijas, kuras nesolīs labu.

Izpildkomitejā, kurā specifiski ož pēc velnszinkā — tāpat kā visās padomju iestādēs —, viņu sagaida divi līdzīga auguma slaiki, šiverīgi, šķietami draudzīgi tipi. Viens no viņiem, apakšpulkvedis, iepazīstoties glumi smaida, abi uzrāda savas VDK darbinieku apliecības un aicina piesēst. Tik totāli bezpersoniskā istabā Elizabete laikam ir pirmo reizi. Nekā, pilnīgi nekā, ko atcerēties, izņemot skābekļa trūkumu. Viss šķiet pelēks. Sienas. Grīda. Krēsli. Galds. Abu čekistu sejas ir bez vaibstiem kā olas.

Atklājas, ka viņus interesē Pēteris. Baznīcas kurinātāja un zvaniķa «svarīgo» dzīvi un aktivitātes ir sākuši «izmeklēt», bet Elizabetes un viņas vīra domstarpības ieplānojuši izmantot savās interesēs. Lai viņa Pēterim atriebjas par neuzticību, lai šo to pastāsta. Viņa taču zinot, ka viņas vīrs salaiž ar to jauno mākslinieci no akadēmijas, ja? Čekisti Elizabetei saka, ka Pēterim baznīcā vietas neesot, ka viņai jānāk talkā attīrīt dievnamu no tādiem mēsliem kā viņas vīrs. Viņš ir valstij politiski neuzticīgs kadrs, manipulators un baznīcas necienīgs izvirtulis. Vilks avs kažokā. Saruna ilgst apmēram stundu. Tās gaitā klusuma pauzes kļūst arvien garākas, garākas...

«Vēdēkešņiku» laipnība beidzas, abi ir neapmierināti. Operācija nav izdevusies. — Nu, ja tā, ja jūs tik nerunīga esat, Jeļizaveta Ļeonovna, ja nevēlaties neko stāstīt, mums nāksies runāt citā vietā — Engelsa ielā.

— Es tur ieradīšos, ja man iedosit pavēsti. (To viņai samācījuši Viktors un Ļuba.)
— Te būs. (Negribīgi uzraksta un pārslidina pār galdu.)

Jums jāsaprot — par mūsu sarunu nevienam nekādā gadījumā nedrīkstat stāstīt. Elizabetei jau tajā brīdī ir skaidrs, ka Pēteris par to uzzinās vistuvākajā laikā. Viņa iznāk uz ielas traumētas apziņas reibumā, ko izraisījis šoks. Tagad apkārt esošā realitāte šķiet pālī un izsmērēta, it kā kāds būtu ar varen biezu dzēšgumiju gājis pāri mājām, kokiem, sētām, trolejbusiem un ļaudīm. Visai Rīgai. Un pretīgs, dunošs klusums galvā. Bet tādu īstu baiļu tomēr nav.

Skaidrs, ka uz Dievmātes Plīvura baznīcu viņa pati doties nevar, to jau ilgstoši novēro, tādēļ Ķengaragā uzmeklē savu hipiju aprindu draugu Jāni Plutonu. Viņš, protestējot pret iekārtu un nevēloties dienēt padomju armijā, apzināti izvēlējies nepieskaitāmas sabiedrības pabiras lomu. To viņš spēlē kolorīti, talantīgi, laiž muļķi ar īstu degsmi. Ir grimašu taisīšanas un bļaustīšanās lielmeistars publiskās vietās. Bet patiesībā ir gana racionāls un, galvenais, uzticams. Tieši viņš kļūst par sakarnieku, aizbrauc pie Pētera un informē, ka viņam steidzami jāaprunājas ar sievu.

Viņi satiekas tveicīgā novakarē apputējušos dzelzceļmalas krūmos netālu no Jāņavārtu stacijas. Izrādās, baznīcas pagrabā jau notikusi kratīšana, konfiscētas grāmatas — Berdjajeva, Solovjova, Florenska, Rozanova un citu autoru darbi, arī Orvela romāns 1984 (kura fragmentus jau pēc pāris gadiem pavisam oficiāli publicēs žurnāls Avots), fotogrāfijas un Pētera blociņi, pieraksti. Kamēr viņi sarunājas, pamazām satumst, garām ripo kravas un pasažieru vilcieni. Kamēr apspriežas, pagūst arī salabt — tādi apstākļi!

Pēteris Elizabetei lūdz piedošanu, un viņa piedod. Kopš šīs tikšanās viņi atkal dzīvo kopā baznīcas pagrabā. Pastāv pamatotas aizdomas, ka telpās ir ievietotas noklausīšanās ierīces. Viņi vairākas reizes rūpīgi pārmeklē istabas, visus plauktus, plaisas sienās, kurtuvi, meklē zem galdiem un krēsliem, bet neko neatrod. Pārtrauc sarunāties, tā vietā raksta viens otram zīmītes.

«Braucam vēlreiz noskatīties Kin-dza-dza?**** Tagad uzēdīsim?» Pēteris reiz dalās ar atskārsmi
— «Mēs visi esam pazemīgi žīdi!»

Un viņi daudz smejas. Reizēm izaicinoši skaļi, tīši. Esamība ir tik smaga, ka izraisa viņos bezsvara stāvokļa sajūtu.

Klāt viņas izsaukuma diena. VDK pieņemšanas telpā noteiktajā laikā parādās pavadošais pelēkas krāsas personāls, divi cilvēki. Elizabete lifta kabīnē pamana, ka viens no tiem ar muguru aizsedz stāvu pogas, lai viņa tās neredz. Beidzot — būkš! Lifts sakratās un apstājas. Velns viņu zina, kurā stāvā.

Plašs gaitenis, tā abās pusēs baltas, platas, vienādas durvis. — Nu, kā tad tā, Jeļizaveta Ļeonovna, brīdinājām taču, ka par mūsu sarunu neviens nedrīkst zināt? Viņa sēž ar muguru pret logu. Apmēram divarpus stundas garā pratināšana ir monotona, saspringta. Fotogrāfiju klājiens uz galda, lai Elizabete atpazītu cilvēkus, kas pie viņiem nākuši. Viņa nevienu neidentificē. No kurienes Pēterim aizliegtās grāmatas, kam tās dotas? Elizabete patiešām nevar atbildēt. Savulaik vīrs viņu speciāli brīdinājis, ka par dažādiem kontaktiem labāk ir zināt pēc iespējas mazāk.

Izrādās, viņa noslēpumainība bijusi pragmatiska. Cilvēki nāca, jā, apmainījās ar kaut kādām grāmatām, bet viņa nudien nepievērsa uzmanību. Elizabetei pagrabā vienmēr bijusi sava dzīve. Uz kāda aparāta kserokopētas, kurš to darīja? Viņa nezina. Ko tad jūs lasāt? Bībeli, viņa sausi, nekaunīgi atbild. Ak tad Bībeli...

Pratināšanas laikā viņa noprot, ka Pētera un viņas «krūmu saruna» pie dzelzceļa šiem zināma vārds vārdā. Tāpat kā paziņu un draugu pārspriedumu saturs baznīcas pagrabā. Kafiju un ūdeni viņa nedzer.

Jautājumi turpinās, šķiet, bezgalīgi ilgu laiku. Uz atvadām čekists saka: — Jūs nekad nepublicēsieties, nestudēsiet, nebrauksiet uz ārzemēm un visu mūžu strādāsiet par sētnieci. Lifts. Ļeņina iela. Vēla pēcpusdiena. Karsts. Centra publika, daudz ķermeņu, atkailinātas tievas, resnas, parastas rokas un kājas. Priekšā ejošo sasvīdušie pakauši. Viņai dreb ceļgali un raustās acs plakstiņš. Nenormāli slāpst. Garām saldējuma kafejnīcai Pingvīns, pie kuras, kā allaž, nīkst iekšā tikt gribētāju rinda, garām ļeņineklim Elizabete dodas uz Vecrīgu pie saviem padomdevējiem — lai atskaitītos, tad uz Mēness ielas baznīcas pagrabu pie sava vīra.

Tā ir retā reize, kad viņi iedzer šņabi, bet vēlā vakarā nez kādēļ aiziet uz restorānu Luna dejot, ko nekad iepriekš nav darījuši. Pēteris iespiež šveicaram plaukstā desmit rubļus, un viņi tiek iekšā. Publika ir uzkarsusi un vienlaikus gļēvi atslābusi, vokāli instrumentālais ansamblītis brīžam spēlē šķībi. Cieši apkampušies, viņi dejo plača vidū. Kopā ar citiem dejo savu Svētā Vita deju. Realitāte šķiet šizīga, ķēpaini miglaina. Tā ir instalācija, erzacs, nevis īsta dzīve. Vientulības sajūta griež pa nerviem kā žilete pa pašnāvnieka vēnām. Pēkšņi visi ir pazuduši, neviens pie viņu durvīm vairs nezvana. Cilvēciskas bailes, saprotamas un pamatotas bailes.

Nākamajās nedēļās notikumi sabiezē kā galerts. Pēteri regulāri sauc uz pratināšanām VDK. Vīrs cenšas turēties braši, bet pēc katras nākamās reizes viņa zilās acis kļūst arvien dziļākas, izmisušākas. Viņa nervi ir tuvu sabrukumam, tā bezgalīgi turpināties nevar, jo viņš var neizturēt, salūzt. Viņš rij kaut kādas nervu tabletes, līdz beidzot izfantazē PLĀNU. Ne velti viņš savulaik spēlējis Rolanda Kalniņa Piejūras klimatā, bijušas lomas arī teātrī. Tikai pēc tam pievērsies reliģiskiem un filozofiskiem meklējumiem, misticismam. Pat saņēmis svētību skaitīt eksorcisma lūgšanas. Pienācis brīdis, kad nav ceļa ne uz priekšu, ne atpakaļ, tikai uz augšu vai uz leju. Viņi ir iespundēti krātiņā, iedzīti stūrī. Vienīgais risinājums — rīkoties ļoti neparasti, pat neprātīgi. Viņiem pašiem kā šampanieša pudeles korķim kaut kādā veidā jāizšaujas no pudeles.

1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES notiek kodolkatastrofa. Sabiedrība piedzīvo šoku. Uz nāves placi tiek sūtīti kareivji, glābēji, jauni ārsti... Pēteris un Elizabete pērk joda tabletes, kas it kā atvaira un mazina radiācijas staru iedarbību, un ik dienu tās lieto. Pētera PLĀNĀ šai katastrofai tiek ierādīta nozīmīga loma. Un kādu dienu viņi rīkojas pēc rūpīgi izsvērta un saskaņota scenārija.

Priekšpusdienā Elizabete dodas uz noplukušu telefona būdiņu pie Mēness ielas tramvaja pieturas, nervozi, bet apņēmīgi uzgriež ātrās palīdzības numuru un saka, ka cilvēkam ir slikti ar sirdi. Diezgan ātri baznīcas pagrabā ierodas mediķu komanda. Īsu brīdi ir pārsteigti par viņu sadzīves apstākļiem. Pēteris guļ uz kušetes virtuvē un skaļi vaid, klasiski turot roku sirds rajonā. Viņš ir izvalbījis acis, un sejas izteiksme ir kā cilvēkam, kurš pagalam apmaldījies realitātē. Kardiogramma uzrāda, ka ar sirdi viss kārtībā. Kamēr ārsts rosās, slimnieks vaimanā arvien skaļāk, līdz sāk aktieriski pārliecinoši kliegt:

— Sodiet mani, SODIET MANI! Es, es esmu vainīgs!
— Pie kā tad jūs esat vainīgs?
— Es, es uzspridzināju Černobiļas atomelektrostaciju! Mani vajag tiesāt, sodīt!
— Vai jūs nepārspīlējat?
— Sodīt ar augstāko soda mēru nošaujot! Atzīstos visas tautas priekšā, es esmu nelietis! Nošaujiet mani! Es jūs ļoti lūdzu, nošaujiet tūlīt!

Viņš neatlaidīgi turpina murgot, dažādi variējot par Černobiļas katastrofas tēmu. Vajadzīgais efekts panākts. Ārsts pasauc Elizabeti nostāk un vaicā:

— Vai jūsu vīrs bieži tā runā?
— Vispār jau nē… nē... bet pēdējā laikā... arvien biežāk, jā... Aizmugurē dzirdama Pētera histēriskā bļaušana:

- Černobiļa! Černobiļa! Šaujiet mani nost!
— Vai nedomājat, ka viņam nepieciešama cita veida palīdzība?
— E-e-e-e... Kā jūs to domājat? Es tiešām nezinu... Varbūt...
— Neiebilstat, ja izsauksim brigādi, hmm, no Aptiekas ielas? — dakteris šķiet iejūtīgs un labvēlīgs, tomēr viņa sejā manāms viegls smīns.
— Nujā... Pēdējā laikā viņš ir... Viņš ir ļoti satraukts un jocīgs... Runā muļķības.

Pēc neilga laika ierodas enerģiski, apspīlētos halātos tērpti sanitāri. Viņiem nav laika skatīties apkārt, vien profesionāli satvert aurojošo Pēteri izstaipītā rūsas krāsas džemperī un piecelt no kušetes, stingri pieturot viņa rokas. Viņš padevīgā, tēloti nedrošā gaitā kā pussabrucis robots dodas viņiem līdzi uz traķenes mikroautobusu, kas iestūrēts Pokrova kapu teritorijā tuvu Dievmātes Plīvura baznīcai.

Plāns īstenojies! Trako mājas pacientus pratināt nedrīkst. Stūra māja ir apvesta ap stūri. Bet varbūt tā ir Pirra uzvara. Iespējams, čekistu mērķis ir panākt, lai citādi domājošie, kurus var vajāt ar ilgstošām pratināšanām, bet kuru lietas līdz tiesai novest ir pārāk sarežģīti, pašpasludinās par psihiski slimiem un iebēg trako mājās. Tas nav izslēgts.

Tomēr tajās aprindās kāds laikam ir tik nikns, ka Elizabetei ilgstoši neļauj ar Pēteri slimnīcā tikties, vien nogādāt simulantam produktus. Ziema. Tikšanās reizēs Pēteris ar Elizabeti sakliedzas traķenes pagalmā. Viņa — stāvot starp netīrām sniega gubām, viņš — izbāzis galvu pa smēķētavas-atejas mazo vēdlodziņu. Vairs nekāda izmisuma, tikai principiāla līksmība, prieks par dzīvi. Intuīcijas antenas ļoti viegli, gandrīz nemanāmi uztver un signalizē, ka politiskā atmosfēra mainās.

Elizabete pamatīgi saņemas un dodas pie klīnikas galvenās ārstes. Piedraud viņai, ka ziņos ārvalstu raidstacijām par cilvēktiesību pārkāpumiem Padomju Latvijā. Un viņiem atļauj satikties. Pirms braukšanas uz Psihiatrisko slimnīcu Elizabetei ir nemainīgs rituāls — viņa stāv rindā Ļeņina ielas veikalā netālu no VDK, vienīgajā vietā Rīgā, kur tolaik pircēja acu priekšā kā progresīvu jaunieviesumu gozē vistas. No tām vēdī nākotnes kapitālistisko kārdinājumu aromāts.

Traķenē Pēteris pavada apmēram četrus mēnešus. Tēvam Gļebam piedraud ar sūtīšanu pensijā, un Elizabete aiziet no darba. Arī tēvam Jēkabam tiek doti nepārprotami mājieni par pensionēšanos, un Pēteris pamet darbu Mēness ielas baznīcā, paliekot bez savām mājām — pagraba. Pusotru gadu vēlāk Elizabete un Pēteris izšķiras.

Brīnumainā vīraka smarža, kas reizēm uzvēdī viņu tuvības brīžos, ir zudusi. Kad Latvija atgūst neatkarību, viņu sakarnieks Jānis Plutons sapinas ar krišnaītiem, kuri viņam izmāna dzīvokli, pāris gadus nodzīvo viņu centrā Zviedrijā, bet vēlāk, atbrīvojies no sektas važām, mitinās Anglijā un sakarus ar Latviju pārtrauc.

Vienreiz Elizabete tomēr viņu Rīgā satiek. Jančuks savu humora sajūtu ir saglabājis. «Vai zini, Līzīt, kas ar mani nesen notika? Londonā iegāju cigarešu bodē, bet tur stāv bin Ladens uz skatās tieši uz mani!»

Ļuba ar Viktoru 90. sākumā aizbrauc dzīvot uz Poliju. Elizabete uzzina, ka Ļuba tur drīz vien nomirst, nespējot pielāgoties svešajai videi. Par Viktora tālākām gaitām nekas nav zināms.

Pēteris, būdams jau cienījamā vecumā, īsteno savu sapni, studē un kļūst par filozofijas maģistru un pasniedzēju. Un vēl tad, praktizējot pazemību un cīnoties ar saviem dēmoniem, reizi nedēļā veic sētnieka darbu uz viena no Rīgas tiltiem. Maģistrs nomirst no smagas slimības un novēl savu ķermeni anatomikumam. No viņa radinieces Elizabete uzzina, ka neilgi pirms nāves Pēteris uzvedies drosmīgi, slimnīcā bieži un sirsnīgi smējies, uzmundrinot palicējus:

«Vienmēr atcerieties — nāve ir mūsu labākais sabiedrotais!»

Dažas vasaras Pēterim un Elizabetei bija sezonas darbs — Kīšezera krasta daļas uzkopšana. Turp viņi vienmēr devās ar divriteņiem. Lika kaudzēs ezera izskalotās aļģes, uzlasīja nedaudzās drazas un lēnām, meditatīvi apgrāba krasta smiltis kā mīļa cilvēka kapu, atstājot skaistas plūdveida grābekļa sliedes. Nākotnes tālēs pamazām jau ļurkājās un kusa dzelzs priekškars, drupa Berlīnes mūris.

Paveikuši darbu viņi vēl brīdi pavēroja, kā putni nogrābtajā krastā atstāj savu pēdu krustiņus, un pasauļojās klusumā un mierā. Tad sēdās uz divriteņiem un devās uz pagrabu. Laimīgi, brīvi.  

* Kas tas jums tur ir?
** Iepazīstieties, tas ir mans Runcis!
*** Vācies projām!
**** Kin-dza-dza! — 1986. g. krievu traģikomēdija antiutopijas žanrā, kas ieguva kulta statusu, rež. Georgijs Danelija.