Ar smagu sirdi un, vēl tikai daļēji ticot, jāziņo, ka 6. aprīlī šīs zemes gaitas beidzis Dr. Dzintars Rolands Paegle. Viņš savā laikā latviešu sabiedrību rosināja meklēt mūsdienīgākus veidus, kā atgūt Baltijas valstu neatkarību. Viņa karstā sirds un atjautīgais prāts jau pirms 50 gadiem, kad tikai retais vairs ticēja sagaidīt padomju varas galu, nemitīgi darbojās, viņš raudzījās plašāk un cerīgāk. Dzintara Paegles tiešā vai netiešā ietekmē baltieši rietumos kļuva drosmīgāki un nebaidījās meklēt jaunus protesta izteiksmes veidus.
Rīgā 1936. gadā dzimušā Dzintara Paegles sabiedriski aktīvākais posms bija aizritējušā gadsimta 60. gados, pēc medicīnas studiju beigšanas Jeila universitātē, kad viņš sāka izmantot augstskolā iegūtās pētnieka iemaņas, domājot par Latvijas likteni. Viņš secināja, ka rietumos nonākušie latvieši var iespaidot pasaules sabiedrisko domu, taču cieši jāsadarbojas ar lietuviešiem un igauņiem.
Dz. Paegles pirmais ieteikums bija nopirkt lēti dabūjamu transportkuģi un iekārtot tur radioraidītāju «Baltijas Balss" (BB). Jaunatnei šis priekšlikums patika, tomēr citi to uzskatīja par pārāk bīstamu, dārgu un nereālu. Arī igauņu un lietuviešu atsaucība bija vāja. Bet iecere par kuģi vēlāk pāris reizes īstenojās Atmodas laiku sākumā un beigās, un daļa BATUN darbinieku aizritējušā gadsimta 70. gados veidoja kodolu, lai panāktu Brīvības raidītāja/Radio Brīvā Eiropa (RFE/RL) raidījumu sākšanu igauņu, latviešu un lietuviešu valodā.
Dzintars Paegle uzzināja, ka lietuviešu jaunieši grib atgādināt pasaulei par Lietuvas 20 gadu okupāciju, 1965. gada 13. novembrī sarīkojot milzu gājienu Ņujorkas centrā. Viņš pārliecināja rīkotājus iesaistīt arī igauņus un latviešu un šim gadījumam sagatavotā, Apvienoto nāciju organizācijai (ANO) adresētā memorandā, runāt baltiešu vārdā. Demonstrācijā piedalījās 14 000 baltiešu. ANO diplomāti, kuriem baltiešu delegācijas iesniedza memorandu, atzina, ka labprāt regulāri saņemtu pārskatus par Baltijas valstīm. Memorands saucās Baltic Appeal to the United Nations, saīsinājumā BATUN. Neilgi pēc demonstrācijas nodibināja baltiešu apvienību ar nosaukumu BATUN. Dzintars Paegle tajā bija galvenais jaunu ideju ierosinātājs. Jau pēc pāris mēnešiem pie Lielbritānijas vēstniecībām 23 valstīs Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Eiropā un Austrālijā notika BATUN koordinētā protesta demonstrācija par Baltijas zelta atdošanu Padomju Savienībai Operation Golafinger, vienlaikus par to ziņojot ANO dalībvalstu pārstāvībām Ņujorkā.
BATUN ik gadus rīkoja vismaz vienu lielu demonstrāciju (parasti protestējot pret PSRS) un sagatavoja 2-4 memorandus, ko baltiešu delegācijas izplatīja ANO diplomātiem. ANO pārstāvībās diplomāti bieži mainās, tāpēc diplomātus ar apstākļiem Baltijas valstīs nācās iepazīstināt katru reizi no jauna, tādējādi vairākās diplomātu paaudzēs iedzīvinot Baltijas valstu vārdu. Lielu vērību BATUN veltīja baltiešu sirdsapziņas cietumniekiem un disidentiem.

Dzintars Paegle strādāja par ārstu ASV robežsardzes pārvaldē Ņujorkas ostā, un viņam izdevās palīdzēt dažiem latviešu jūrniekiem (un jūrniecēm) nobēgt no padomju kuģa. levērību izraisīja lietuviešu jūrnieka Simas Kudirkas bēgšana no padomju zvejas kuģa. Diemžēl amerikāņi nolēma viņu izdot. BATUN ļoti stingri protestēja, un, kad ziņas par šo notikumu parādījās laikraksta The New York Times pirmajā lappusē, amerikāņu sabiedrībā izcēlās satraukums. Taču Sims Kudirka tikmēr jau bija aizsūtīts uz Sibiriju. Jāpateicas Dzintaram Paeglem un viņa sievai, lietuvietei Gražinai, ka pēc vairāku gadu pūlēm, neatlaidības un dažādiem protestiem, kur piesaistīja sabiedrības ievērību, Simu Kudirku ar visu ģimeni - sievu, bērniem un māti - sagaidīja Ņujorkā, kur viņa pirmā apmešanās bija BATUN birojā.
Kaut arī sakumgados latviešu galvenās organizācijas BATUN ignorēja, laika gaitā šī apvienība, ko dibināt ierosināt ierosināja Dzintars Paegle, varēja novērtēt sava darba augļus. BATUN daudzus gadus informēja ANO dalībvalstu diplomātus par apstākļiem Baltijas valstīs, un par organizācijas nopelnu var uzskatīt, ka Baltijas valstis uzņēma ANO par pilntiesīgām dalībvalstīm jau 1991. gada 15. septembrī - nepilnu mēnesi pēc neatkarības atgūšanas 21. augustā. Turklāt Latvijas pārstāvības ANO pirmā adrese bija BATUN birojs, un kārtējos uzdevumus vairākus gadus veica BATUN darbinieki (tāpat kā lietuviešiem un igauņiem), kaut arī oficiālais Latvijas vēstnieks ANO bija cita persona. Latvijas valdība atzinīgi novērtēja Dzintara Paegles darbu un 2009. gadā piešķīra viņam Triju Zvaigžņu ordeni, ko Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs svinīgi pasniedza ALAs 58. kongresā.
Dzintars Paegle brieduma gados nodarbojās ar pētniecību. Būdams patoloģijas profesors, viņš sarakstījis daudz zinātnisku darbu, iegūstot atzinību un godinājumus. Otra viņa lielā aizraušanās bija māksla. Viņš darināja skulptūras, lielākoties koka. Dz. Paeglem patika ce|ot, rets nostūris pasaulē būs palicis viņa neapmeklēts un nefotografēts. Beidzamos gadus ģimene ziemā dzīvoja Floridā, bet vasarā Meinas pavalstī, kur uz salas Barovsa (Barrows) ezerā Aleksanderas pilsētiņas tuvumā Dz. Paegle 2001. gadā uzbūvēja laika kapsulu-muzeju, kam pirmā daļ atverama pēc 50, bet otrā - pēc 1000 gadiem. Apkārt muzejam ved koka skulptūru taka, ko Dzintars Paegle turpināja veidot līdz mūža galam. Šī gada sākumā viņš saņēma paziņojumu no ASV ģeogrāfisko nosaukumu biroja, ka viņa sala oficiāli ieguvusi Baltic Island nosaukumu.
Ļaunā slimība pēc atklāšanas Dzintaru Paegli aizrāva nāvē trīs nedēļu laikā. Sēro sieva Gražina un divi dēli ar ģimenēm. Piemiņas brīdis notika 16. aprīlī Pestītāja ev. lut. baznīcā Sv. Pētersburgā. Dz. Paegle bija vēlējies, lai izvadītāji nenes puķes, bet ziedo viņa veidotajam parkam: History Dome and Art Park Inc. (38 Blueberry Lane, Alexander,ME. 04694). Tur arī glabāsies nelaiķa pelnu urna.
Dzintara Paegles zaudējums it sevišķi sāpīgs tāpēc, ka arī mūsu dienās būtu noderīgs tik enerģisks un neatlaidīgs jaunu ideju paudējs, kas prastu piesaistīt līdzgaitniekus un ilgās debatēs pārliecināt par sava viedokļa pareizību.

Avots: "Laiks", 14.05.2011