DZIDRA GRĪNBERGA tekstilmāksliniece , stāstot par sevi un savas dzimtas sieviešu likteņiem, velk paralēles ar filmu "Likteņa līdumnieki". Jo arī viņas ģimenes sievietes ir tās, kas nesušas smagumu cauri vēsturiskajām peripetijām, protot atrast un noturēt labo, radot un veidojot ap sevi skaistumu. Dzidra Grīnberga to ievijusi dzīparos, meita DACE GRĪNBERGA ir keramiķe un prot iedot smagnējam mālam dzidrumu un skanējumu. Līdzīgas un reizē arī atšķirīgas ir abas mākslinieces. Dace Grīnberga atzīst, ka mammas ietekme viņas dzīvē ir bijusi jūtama. Ne velti visa bērnība pagājusi steļļu klaudzienu pavadījumā. Arī izstādēs audumi papildinājuši keramikas izstrādājumus un otrādi. Pirmā personālizstāde Dzidrai notika tagad, kad aiz muguras jau ievērojams gadu skaits, jo, aizejot pensijā, esot brīvai no maizes darba, audēja varēja pa īstam pievērsties savam priekam – gobelēnu aušanai.

Mūsu saruna – par to, kā vienā ģimenē sadzīvo divas mākslinieces, kā viņas viena otru papildina, kur palīdz sapratne un kur – pretrunas dzīves norišu uztverē.

Sargeņģelis uz labā pleca

– Pastāstiet, Dzidra, kāpēc un kā ietekmē kļuvāt par audēju?
– Esmu dzimusi un dzīvoju laukos, Vecpils pagastā, Ilmājā. Un laukos tolaik jau daudzas lietas pašu rokām darināja, vērpa un auda – palagus un dvieļus, vadmalas un lakatus. To darīja arī mūsmājās – auda mamma un vecāmāte. Atceros, kā es, maza meitene būdama, četru vai piecu gadu vecumā iekāpu stellēs, kamēr lielo nebija tuvumā, un tā audu, ka visus diegus sarāvu! Protams, par to dabūju pa dibenu. Pamatskolu pabeidzu, kad jau tuvojās karš. Tas nebija viegls laiks. Mans tētis agri bija nomiris, sievietes vienas palikušas mājās, tā kā vajadzēja mammai palīdzēt zemi kopt un citus lauku darbus darīt.
– Jums bija liela lauku saimniecība?
– Pastāstīšu, kā mēs pie savām mājām tikām. Raksturīgi, ka manā dzimtā tās īstās smaguma nesējas ir bijušas sievietes. Visvecākā, ko es zinu, ir mana vecvecmāmiņa Juste. Viņai no vietējā barona piedzima dēls. Bezmaz kā seriālā "Likteņa līdumnieki", kuru skatos ar lielu interesi. Un par to nu barons viņai piešķīra zemi un mājas, kuras tad nosauca – Bāliņi. Barons arī apprecināja sava dēla māti ar savu kučieri, ar kuru viņai bija vēl astoņi bērni. Vecākais dēls vēlāk aizgāja dzīvot uz Rīgu, tur tā arī neapprecējās, un pa šo līniju barona dzimta neturpinājās. Bāliņus mantoja vecākā meita Ilze, un pēc tam viņas meita Elizabete, kas ir mana mamma. Bet, kad vecais barons nomira, viņa likumīgais dēls lika mammai mājas nopirkt, ko arī izdarīja. Tās mājas un saimniecība tad nu bija mūsu dzimtas svētība un posts reizē. Es biju vienīgā meita, tātad arī mantiniece. Bet laikā, kad ienāca krievi un laukos sāka veidoties kolhozi, mūs nosauca par kulakiem. 1948.gadā mums māju mazpamazām atņēma, istabās iemitināja vietējos kadrus, slaucējas.
– Jūs jau tolaik bijāt izvēlējusies citu ceļu, nevis palikt lauku mājās?
– Liepājas Mākslas skolā es iestājos 1945.gadā, izvēlējos apgūt to, ko pazinu un mācēju, – aušanu. Bet tas, ka mums bija savas lauku mājas, ietekmēja manu tuvāko radinieku un arī manu likteni. 1948.gadā izsūtīja manu pusmāsu ar viņas ģimeni. Tieši naktī es ciemojos pie viņiem, kad pie durvīm klauvēja un lika visiem saģērbties, lai vestu prom. Man pavēlēja celties augšā un veikli iet prom. Es nebiju tajā sarakstā. Manu mammu, kaut arī viņa bija par kulaku pasludināta, tomēr neizsūtīja, jo vietējais partorgs izrādījās viņas jaunības laika simpātija, kuram mana mamma jaunībā bija dikti patikusi. Viņš bija parūpējies, lai mūs no saraksta svītro. Tā mēs abas palikām, kamēr visi pārējie radinieki tika aizvesti uz Sibīriju. Vispār tas laiks līdz Staļina nāvei mums bija drūms. Spaidīja mūs, kā vien iespēja. Lai izspiestu no mājām, kurās mums bija piecas istabas, divas virtuves, sākumā mūs abas ar mammu iemitināja vienā istabiņā. Kūti arī atņēma, nebija kur govis turēt. Vēl ņēma talkā visādus citādus nesmukus paņēmienus. Divas reizes mājās bija kratīšana, mani arestēja, vienu nakti nosēdēju čekas pagrabā. Nebija, kur piesieties, neko pretlikumīgu arī nevarēja atrast, tad izdomāja, ka es esot pasi viltojusi. Ko es, pavisam jauna meitene, zināju viltot! Tas viss tika darīts, lai mūs izspiestu no mājām. Tad nu 1952.gadā mana mamma atnāca uz Liepāju. Sākumā dzīvojām Dārza ielā mazā vienistabas dzīvoklītī. Jau mācību laikā biju sākusi strādāt kombinātā "Māksla", kur arī nostrādāju trīsdesmit divus gadus, līdz aiziešanai pensijā.
– Jūs teicāt, ka tomēr ir kāds spēks, kas pasargājis no visa ļaunā?
– Jā, vienmēr esmu jutusi, ka man kāds sargeņģelis uz labā pleca sēž, kas mani glābj pat tad, kad nāve acīs ieskatās. Ir dzīvē bijušas reizes, kad mana dzīvība burtiski mata galā karājusies, bet kāds brīnumains spēks ir klāt stāvējis. Vēl tad, kad biju pavisam maziņa (to mamma stāstīja), kādu divu gadu vecumā, viņa ar mani klēpī ar zirgu brauca pāri tiltam, tas ielūza, zirgi palika bezmaz gaisā karājoties, bet tieši nāca garām kāds vīrietis, izrāva mammu ar visu bērnu ārā, un tikai pēc tam pajūgs iekrita upē. Tas atkal jau bija kara laikā: braucām ar vilcienu, un uz sliedēm bija mīna, taču vilciens pēdējā brīdī nobremzēja, un mīna nesprāga. Šausmīgs piedzīvojums man bija kapitulācijas laikā. Mūsu mājās dzīvoja vācu kareivji, un es ik pa laikam ar divriteni mēdzu aizbraukt apskatīties, vai mājās viss kārtībā. Viņi mani pazina, un nepievērsa tādai meitenei nekādu lielo uzmanību. Taču nezināju, ka jau ienākuši un tur apmetušies padomju karavīri. Viens no viņiem mani saķēra, ierāva pagrabā, pielika stobru pie deniņiem un teica, lai atdodos. Pretojos, cik spēka! Mani izglāba, ka kāds nāca pa kāpnēm. Zaldāts mazliet pierāvās, laikam nobijās, ka nāk kāds augstāks virsnieks, un man izdevās izrauties un izskriet ārā. Atkāpjoties pa ceļu brauca mašīna, es tieši trāpījos uz lauka. Karavīri, vai nu garlaicības mākti, vai naida pilni, sāka uz mani šaut, bet pat lodes krita garām!
– Bija taču arī gaiši brīži?
– Un kā vēl! Vēl tagad meitai stāstu, kāda man bija kolosāla jaunība. Kopā ar savu kavalieri pa ballēm gāju, visu nakti dejojām, man šausmīgi patika ballēties! Tad vēl teātra spēlēšana. Kad biju jauna, piedalījos dažādos uzvedumos kā uz laukiem, tā arī tad, kad mācījos Mākslas skolā. Man parasti tādas veceņu lomas iedalīja, Blaumaņa Skroderdienās, atceros, Bebeni spēlēju. Teātra mīlestība visu mūžu līdzi gājusi. Kad jau dzīvoju Liepājā, biju redzējusi visas teātra izrādes – gan viesizrādes, gan pirmizrādes. Kā tiku Rīgā, tā gāju uz operu, uz atsevišķām izrādēm pat pa vairākām reizēm.

Trīsdesmit divi gadi kombinātā "Māksla"

– Cik saprotu, darbs kombinātā "Māksla" tomēr vairāk ir tāds rūpniecisks, nevis radošam garam piemērots?
– Nevarētu teikt gluži, ka tas darbs bija tīri rūpniecisks. Mums, kombināta "Māksla" audējām, bija dota arī zināma jaunrades brīvība. Mēs pašas taisījām izstrādājumiem etalonus, tos tad veda uz Rīgu, kur mākslas padome tos apstiprināja, lai varētu ieviest ražošanā. Gadījās reizēm, ka uzreiz neapstiprināja, lika šo to pielabot. Audām daudz ko – dvieļus, šalles, lakatus, gultas pārklājus.
– Darinājumiem bija pircēju piekrišana?
– Milzīga! Nespējām pat tik daudz izaust, cik liels bija pieprasījums. No rokām rāva laukā! Kad veikalā bija pietrūcis, cilvēki nāca uz tieši darbnīcu un prasīja, vai nav jau kaut kas gatavs. Mēs gan nemaz tos savus izstrādājumus tā nevarējām dot uzreiz, pa tiešo.
– Kā izveidojāt savu ģimeni?
– 1953.gadā man piedzima Dace. Daces tētis, mans vīrs Jānis Grīnbergs, savulaik Liepājā bija populārs cilvēks. Viņš bija Liepājas teātra uzvedumu daļas vadītājs, pēc specialitātes galdnieks. Teātrī viņš nostrādāja piecdesmit divus gadus. Saskatījāmies, kad Jānis nāca uz kombinātu "Māksla", tur, cik atceros, viņš mazliet piepelnījās ar koka darbiem. Neteikšu, ka bija starp mums kāda liela, romantiska mīlestība, taču sadzīvojām un sapratāmies labi. Vīrs gados par mani bija vecāks, taču tas nebūt netraucēja, ka biju viņam trešā sieva, Dacei ir pusmāsas un pusbrāļi. Nodzīvojām, jāteic, darbīgu, skaistu mūžu, esam piedzīvojuši savus trīs mazbērnus.

Māja, kur ģimenei patvērums

– Vai ar to, ka darbs saistīts ar aušanu, nebija gana? Varējāt taču brīvā laikā ko citu darīt?
– Vienu brīdi aizrāvos ar fotografēšanu, gāju pie Huberta Stankeviča mācīties, tas gan nebija ilgi. Jo aušana tomēr ņēma virsroku visdažādākajās tās izpausmēs. Un ne tikai tiešajā darbā, bet arī brīvajā laikā. Ar saviem darbiem piedalījos arī studijas "Kursa" izstādēs. Ieguvu Tautas daiļamata meistares nosaukumu, kas tolaik bija apliecinājums jau zināmam augstam profesionālismam. Pamazām sāku darināt gobelēnus.
– Manuprāt, aust segas, prievītes, lakatus – tas ir kaut kas viens, taču darināt gobelēnus – jau kas pavisam cits. Tā ir sava veida glezna, kura top no krāsu dzīpariem, un vēl aužot. Vai tur nav vajadzīgs īpašs talants?
– To jau tiešām tā uzreiz nevar izdarīt, kā iedomājas. Diezgan ilgs laiks paiet, kamēr līdz tādam darbam nonāk, kamēr uzdrīkstas un saprot, ka varēs to veikt. Savulaik man Dace tādu stāstu pastāstīja, kas varētu būt piemērs, kas īsti ir mākslas darbs un kāds ir tā tapšanas ceļš. Aiziet kāds cilvēks pie mākslinieka un palūdz, lai viņam uzzīmē gaili. Gleznotājs atsaka, lai atnākot pēc nedēļas. Bet arī tad vēl gailis nav uzzīmēts, un mākslinieks liek, lai atnākot pēc mēneša. Taču arī tad vēl nekā nav. Kad cilvēks atnāk pēc kārtējā noteiktā laika – šoreiz gada, atkal nekas nav gatavs. Taču mākslinieks tūlīt uzvelk pāris līniju, un momentā acu priekšā top lūgtais attēls. Cilvēks brīnās, kāpēc vajadzēja gaidīt gadu, ja to var izdarīt pāris minūtēs. Uz to autors atsaka: "Lai es to varētu izdarīt pāris minūtēs, man gadu vajadzēja mācīties!" Tāpat ir ar gobelēnu darināšanu. Aust es pratu, bet, lai taptu gobelēns, man ilgi vajadzēja mācīties. Tas nav tā uzreiz izdarāms, tas prasa laiku un iemaņas, un arī zināmu gatavību radošajam procesam.
– Vai jums ir kāda autoritāte tekstilmākslinieku vidū?
– Tāpēc jau arī pati sāku kaut ko darīt, ka man vienmēr ļoti ir paticis, kā strādā mūsu izcilākie gobelēna mākslas meistari. Kā Edīte Vīgnere, Aija Baumane, Anna Eltermane, Erna Ošele, jo izstādēs iznāca būt kopā ar lielajiem māksliniekiem. Kad ieguvu Tautas daiļamata meistares nosaukumu, tas pavēra lielāku radošo brīvību, kā arī iespējas savus darinājumus ne tikai izstādēs izlikt, bet arī realizēt. Audumus vedu uz Rīgu, kur nodevu Tautas daiļamata meistaru Mākslas salonā. Šajos darbos varēju ielikt savu fantāziju, izdomu, varēju arī pamēģināt ko oriģinālu, musturos ieaust arī to, kas tobrīd bija modē.
– Tad jau iznāk, ka audāt kā darbā, tā pēc tam mājās.
– Jā, un pati smejos, ka tā jau mēs to ģimenes māju varējām uzcelt – ar maniem lakatiem, šallēm un segām plus ar vīra prasmīgajām zelta rokām, jo nekādus meistarus talkā neņēmām, visu pašu spēkiem darījām. Gadus vienpadsmit mēs to cēlām. Bet tagad ir vieta, kur ģimenei būt kopā. Vienā stāvā dzīvo Dace ar savu ģimeni – vīru Visvaldi un bērniem, apakšā – es.

Ne aktrise, ne audēja, bet keramiķe

– Tad Dacei jau no bērnības šūpulī mākslas mīlestība ielikta? Jo ģimenē ar teātri un lietišķo mākslu tik ciešā saskarē bijusi.
Dzidra: – Dace bija mājas bērns, tolaik jau bērnudārzi nebija tik populāri. Tāpēc viņa gan pa teātri dzīvojās, gan pie manis, kad audu. Viņa burtiski teātrī ir uzaugusi, mēs sākumā, pirms uzcēlām ģimenes mājiņu, dzīvojām Leļļu teātra mājā. Tur arī man virtuvē bija stelles.
Dace: – Man no bērnības atmiņā mūžīgā steļļu klaudzoņa. Mamma man jau mazai lika saivītes tīt, bet liela labuma no tā mana darba nebija. Piņķerējās un rokās tie lini man griezās. Vēl tagad jūtu to linu smaku, jā – tieši smaku, nevis smaržu. Un tad es pie sevis domāju, ka nemūžam neaudīšu. Nekad to nedarīšu!
– Tad varbūt apbūra skatuves smārds un teātra gaisotne jo arī tā pasaule bija jau no mazām dienām iepazīta?
– Jā, mācījos Liepājas 1.teātra studijā. Lai gan, no šodienas skatoties, varu teikt, ka iestājos visdrīzāk mammas pamudinājuma iespaidā. Tā bija viņas iniciatīva, jo es tolaik, kad veidojās studija, vēl pamatskolā mācījos. Mani uzņēma, un tā reizē gan mākslas skolā mācījos, gan vēl studijā.
– Mākslas skola – tā būtu mammas tradīcijas turpinājums?
– Es nebiju no tiem cilvēkiem, kuri agri zina, ko vēlas darīt. Skolā man ne sevišķi padevās eksaktie priekšmeti, un, jā, mamma mudināja, lai stājos Lietišķās mākslas vidusskolā, ko viņa pati bija beigusi. Uz mākslas skolu aizgāju, lai iestātos Dekoratoru nodaļā. Domāju toreiz tā, ka darbs tomēr būs ar teātri saistīts. Eksāmenus noliku, taču konkursu neizturēju. Tad man piedāvāja izvēlēties citu nodaļu. Vēl manas draudzenes iedrošināja, ka noteikti jāstājas šajā skolā, jo tur ir tik interesanti. Izvēlējos keramiku, lai gan pirms tam par to neko nezināju, pat nojautas nebija, ka podus vispār virpo!
Dzidra: – Viņa bērnībā no plastilīna pat pīlīti nebija uztaisījusi, kā citi bērni to dara! Kad uzzināju, ka meita izvēlējusies Keramikas nodaļu, pilnīgi raudāju. Domāju, nu gan būs izniekojusi savu dzīvi!
Dace: – Mums tādi interesanti raksturi, it kā saprotamies ļoti labi, bet vienlaikus katrai ir savs funktieris, pie kura turamies un neļaujamies atrunāt. Mamma ir dzimusi Lauvas zvaigznājā, es pēc horoskopa esmu Jaunava. Viņa vēlas valdīt, bet es neesmu tā, kas pakļaujas. Tieši tāpēc, kad mamma teica, ka jāiet ņemt ārā dokumenti no mākslas skolas un jāturpina izglītība parastajā vidusskolā, es biju pretī: "Ne par kādu naudu to nedarīšu!" Pēc pirmā mācību pusgada gan vienu brīdi domāju, ka jāmet miers un jāpāriet uz kādu citu nodaļu.
Dzidra: – Pēc trešā kursa jutu, ka meitai tā lieta padodas. Viņa kaut kā atdzīvojās, sāka veidot, un tad jau viss bija pie vietas. Kā tad neies un nepatiks, ja padodas.
– Bet kāda nozīme bija tam, ka beidzāt teātra studiju?
– Man tas daudz ko deva. Visas nodarbības, saskarsme ar radošām personībām. Tik agrā jaunībā būt kopā ar tādiem cilvēkiem, tas nevar palikt bez iespaida. Studija mani iemācīja būt brīvākai, atmest savus kompleksus.
Dzidra: – Bet tā teātra mīlestība, domāju, viņai arī ir no manis. Tas vienmēr ir bijis mans vaļasprieks.
– Taču pamatā jūs, Dace, esat savu mākslinieces karjeru apvienojusi ar pedagoga darbu. Un nu jau divdesmit astoņi gadi apritējuši, kā mācāt topošos keramiķus.
– Vienkārši ir tā, ka ar tīro mākslu vien izdzīvot nav iespējams, kaut kur ir jābūt maizes darbam. Kad beidzu akadēmiju, bija jāsāk strādāt. Bija piedāvājums palikt strādāt Rīgā, akadēmijā. Taču es zināju, ka nevēlos dzīvot Rīgā, ka vēlos atgriezties Liepājā. Tā arī uzreiz sāku strādāt skolā un nodaļā, kuru pati biju beigusi. Ja reiz tāds laiks tur nostrādāts, tad skaidrs, ka tā ir vieta, kurā es varu ko dod jaunajiem, kā arī pati radoši izpausties.
– Kāpēc vēlējāties palikt mūsu pilsētā, vai pietrūka ģimenes paspārnes?
– Man vienkārši ļoti patīk Liepāja. Pati pilsēta, jūras tuvums, bez kura nevaru iztikt. Te bija mani draugi, jā, arī ģimene un mājas. Jo, kā tad tolaik dzīvoja Rīgā – kaut kur īrēja, mētājās pa maziem kaktiņiem. Es tā nevēlējos. Un vēl man patīk, ka Liepājā visur var kājām aiziet. Ar tagadējo prātu domāju, ka kādu gadu būtu varējusi rūpnīcā pastrādāt, jo tā nav nemaz tik slikta lieta, tas atkal dotu jaunu pieredzi, kas savukārt pārvērstos jaunās ierosmēs.

Spēka avoti – zeme un ceļojumi

Dace: – Manas agrās bērnības atmiņas, kad vēl dzīvojām Leļļu teātrī, ir tādas, ka mammas ilgi nebija mājās, bet, kad viņa pārnāca, tad atkal drīz vien virtuvē sāka klaudzēt stelles. Tas parāda, cik mana mamma visu mūžu bijusi darbīga. Viņa mierā nekad nav varējusi nosēdēt. Otru tik strādīgu cilvēku vispār es nezinu. Tagad pat, kad viņa jau pensijā, mierā nevar nosēdēt. Ja veselība neļauj tik lielu darbu darīt, kā gobelēnus aust, mamma dara ko sīkāku. Ada vai sagriež citām vajadzībām nevajadzīgus audumus strēmelēs lupatu deķu aušanai. Mammai patīk skatīties pa televīziju seriālus. Bet arī tad viņa pa to starpu ada vai kaut ko griež.
– Kas jums, Dzidra, vairo spēku?
Dace: – Mammai ir vēl divas lielas aizraušanās – ceļošana un dārza darbi. Kur tikai viņa gan kopā ar papu, gan viena pati nav izbraukājusi! Mani arī, kur vien bija iespējams, viņi ņēma līdzi, kaut gan bērnībā tā īsti braukt ar autobusu nepatika. Arī Latviju krustām šķērsām viņa izceļojusi, gan braukšus, gan kājām!
Dzidra: – Tajos gados jau nekur tālu nevarēja aizbraukt! Bet visu toreizējo Padomju Savienību esmu izbraukājusi. Kur vien bija kāda ekskursija, tur braucu līdzi – ir apskatīta Karēlija, Karpati, Kaukāzs. Pie Baikāla esmu bijusi, tur biju pasakainas divas dienas, kuras nevarēšu aizmirst nekad un nemūžam. Ja negadījās līdzbraucēji, braucu viena, kā toreiz uz Sibīriju. Tad atkal ar vienu paziņu sarunāju un uz dullo ceļojām uz Krimu, tur bija pasakaini! Kaut man tā biogrāfija bija tāda aizdomīga, tomēr vēlāk izdevās tikt arī uz Poliju un Čehoslovākiju. Tagad varētu visur braukt, bet nu kabata neļauj!
Dace: – Un tad vēl mammai spēku dod darbs dārzā. Tas viņu patiesi stiprina – kā atnāk pavasaris un var sākt rušināties, tā visas kaites atkāpjas. Puķes viņai mīļas, mums dārzā aug tādi mammas apkopti rododendri, ka visi kaimiņi to ziedēšanas laikā pie mūsu mājas žoga apstājas.

Daina Meistere

Izdrukāts no laikraksta "Kurzemes Vārds" mājas lapas, 2006. gada 12. septembrī
Izmantojot tekstu, atsauce uz laikrakstu ir obligāta!
Oriģināls Internetā: http://www.kurzemes-vards.lv/?doc=33169