Džambatista Viko jeb Džovanni Batista Viko (itāļu: Giambattista Vico, Giovanni Battista Vico, dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, tag. Itālijā, miris 1744. gada 23. janvārī Neapolē) bija itāliešu filozofs, retoriķis, vēsturnieks un jurists, modernās vēstures filozofijas iedibinātājs.

Džambatista Viko dzimis Neapolē (tolaik Spānijas impērijas sastāvā) grāmatu tirgotāja un ratu darinātāja meitas ģimenē.

Viko pasniedza retoriku Neapoles universitātē, vēlāk Neapoles karalis Karloss III iecēla viņu par karalisko historiogrāfu.

Pazīstamākais Viko darbs ir "Principi jaunai zinātnei" (itāļu: Principi di una scienza nuova, 1725), kurā viņš izvirza vēstures cikliskuma teoriju - saskaņā ar to sabiedrība, valsts, tiesības un reliģija attīstās pa apli, izejot trīs attīstības posmus: dievu laikmetu, varoņu laikmetu un cilvēku laikmetu.