Ar līdzās Dainu tēvam Krišjānim Baronam aizvadīto mūžu un kalpošanu šī vārda cēlākajā  nozīmē Dārta Barona ir kļuvusi par latviešu sievietes ideālu.

 Dārta Rudzīte dzimusi Limbažos 1838.gada 22.janvārī. Tautā sauka par bārenīti, jo agri zaudējusi vecākus, drīz zūd pēdas arī pārējiem radiem. Dārta skolā nav gājusi, tāpēc prot lasīt tikai drukāto tekstu.

  16 gadu vecumā Dārta kļūst par kalponi Rīgā poļu muižnieka Rudņicka ģimenē. Kad pēc dažiem gadiem Rudņicki pārceļas uz Pēterpili, viņi aicina līdzi Dārtu, ar kuras uzticību un čaklumu ir ļoti apmierināti. Pēterpilī Dārta iepazīstas ar turienes latviešiem, to starpā Dāvidu Grīntālu, kas zinājis visus Pēterburgas latviešus un palīdz trūkumā nonākušajiem tautiešiem, viņu labā vācot ziedojumus.

  Kad pēc gadiem pieciem Rudņicki atgriežas Rīgā, Dārta paliek Pēterburgā. Caur Grīntālu viņa iepazīstas ar Krišjāni Valdemāru un viņa kundzi. Un arī ar Krišjāni Baronu, kurš tobrīd raksta "Pēterburgas Avīzēs". Viņi apprecas. 1865.gada 12.oktobrī piedzimst dēls Kārlis. Taču, kaut arī precējies, strādājot par mājskolotāju muižnieku Stankeviču ģimenē, viņš faktiski ilgus gadus ikdienā atsakās no savas ģimenes un dzīvo šķirti. Šajā laikā Dārta arī palīdzējusi studentam Sietiņsonam, un no divām vecām biksēm sašuvusi vienas jaunas (vēlāk viens no bagātākajiem latviešiem Pēterburgā).

  1867. gada sākumā Krišjānis Barons atstāj Dārtu un dēlu Pēterburgā un dodas uz Maskavu strādāt Kreimaņa privātģimnāzijā. "Bet šķiršanās no Pēterburgas nebija tik viegla, palika man tur pakaļā sieviņa ar pusotru gadu vecu dēliņu. Vietā iestājies, cerēju tos drīz pie sevis redzēt, bet liktenis bija citādi nolēmis; tikai pēc ilgākiem gadiem varējām atkal kopā dzīvot," ar šiem vārdiem pirmo reizi Krišjānis atmiņās ieved savu ģimeni. Tobrīd Krišjānim ir 31 gads, Dārtai – 29 gadi.

  Dārta un Kārlis dzīvo Pēterburgā līdz pat 1884. gadam. Visus 17 gadus Krišjānis ar sievu un dēlu satiekas tikai kādu reizi gadā savās brīvdienās. Pēterburgā Baroniem piedzimst vēl divi dēli, kuri mirst mazā vecumā, un meita Anniņa, kura mirst no difterijas 6 gadu vecumā 1883.gadā.

  Vīra drukas burtiem rakstītās vēstules izlasīt viņa gan prata, toties rakstīt neprasmi izjuta kā sāpīgu trūkumu (iemācījās rakstīt 65 gadu vecumā). Krišjānim ilgus gadus dzīvojot Ostrogožskā, Dārta ar viņu sarakstās caur citu cilvēku laipnību. "Vēlāk, kad viņu dēls sāka skolā iet, viņš uzņēmās rakstītāja pienākumu, bet tomēr arī tās vēstules nekad nebūs izteikušas to, ko sirds vēlējusies," atmiņās spriež viņas vedekla Līna Barona. To ļauj nojaust vien notikumi nākotnē – kad dēla Kārļa ģimenē piedzimst vecākā meitiņa Biruta, pēc Dārtas vēlēšanās kā otro viņai dod Annas vārdu. Dārta ļoti pieķeras Birutai un teikusi mazmeitiņai, cik tā līdzīga Anniņai.

  1871. gada 13. martā Krišjānis Barons no Ostrogožskas rūpīgi zīmētiem burtiem raksta Dārtai: "Mīļo sirsniņ, ar ilgošanos gaidīju no Tevis grāmatu, vai Karluša jau pavisam izveseļojies, bet līdz šim brīžam neko nevaru sagaidīt; man bail, ka jūs abi neesat slimi, tāpēc raksti man drīz, kā jums klājas. Es esmu, paldies Dievam, itin vesels, un man iet labi manā vietā, ka varu pilnīgi ar mieru būt; tikai garš laiks, ka nevaru ar jums satikties un saredzēties." Un Krišjānis parakstās: "Es palieku jūsu uzticīgs vecis."

  Mazmeita Biruta Ērgle atzinusi, ka Dārta "bija jauna, neskatoties uz visu to, kas dzīves laikā bija viņas daļa, – un tur nebija daudz baltu dienu". Dārtas un Krišjāņa kopdzīvē atspoguļojas tolaik vidusslānī populārais uzskats, ka vīrietim jaunība un brieduma gadi jāveltī profesionālajai karjerai, materiālā un sociālā stāvokļa iegūšanai un nostiprināšanai, bet sievai dzīve un darbība bija jāpakārto vīra dzīvei.

  1880.gadā Dārta kopā ar dēlu Kārli un meitu Annu apmeklē 88 gadus veco vīra māti Enģeli Baronu. Ceļš ved no Pēterburgas uz Rīgu ar vilcienu, tālāk ar kuģi līdz Ventspilij, tad ar zirga pajūgu uz Valpenes muižu.  

  "Vecītei bijušas sniegtas nepareizas ziņas, it kā viņas dēls Krievijā būtu nelaimīgi precējies un tādēļ dzīvotu šķirts no savas ģimenes. Tas viņas sirdi gadiem bija nospiedis un sāpinājis. Izrunāšanās ar vedeklu, kura nebija vis krieviete, kā viņai stāstīts, bet latviete, devusi viņai lielu apmierinājumu. Labākais pierādījums pret maldīgām baumām bijusi vedeklas izturēšanās, kuru ne garais ceļš, ne ceļa grūtības nebija atbaidījušas ar bērniem nobraukt pie savas vīra mātes. Vecīte nevarējusi beigt nopriecāties par bērniem, kuri, Krievijā dzimuši un auguši, runāja skaidru latviešu valodu un kuru izskatā viņa sazīmēja viņai tik dārgus, pazīstamus sejas pantus." Šī epizode Krišjāņa Barona dzīvē, vedeklas Līnas Barones aprakstīta, liecina, cik atšķirīgi patiesībā ir Dārtas un Krišjāņa priekšstati par svarīgo un ne tik ļoti šajā dzīvē. Krišjānis mātei pat neziņoja par savām laulībām. Savukārt baumas liecina, ka tie paši Pēterburgas latvieši toreiz Baronu šķirtās dzīvošanas modeli par atzīstamu gan neuzskatīja.

  1884.gadā Dārta ar Kārli pārceļas uz Maskavu. Noīrē dzīvokli pretī Stankeviču mājai, kur dzīvo (bet strādā Marijas sieviešu ģimnāzijā par vācu valodas skolotāju) Krišjānis Barons. Lai gan dzīvo šķirti, nu vīrs var katru dienu apraudzīt ģimeni. 1885.gadā dēls Kārlis uzsāk studijas Maskavas universitātē. 1892.gadā, to pabeidzot, māte ar dēlu pārceļas uz Rīgu, lai Kārlis uzsāktu ārsta praksi. Krišjānis pievienojas tikai pēc gada. Īstā kopdzīve sākas tikai tagad: viņai ir 55, viņam - 58 gadi.

  1909.gadā Baronu ģimenes pastāvīgā dzīvesvieta kļūst mecenāta Augusta Dombrovska celtais Burtnieku nams Vecmīlgrāvī.

  1913. gada vasarā Dārta sāk žēloties par nogurumu. Viņai ir 74 gadi un nedziedināmā vēža slimība. Kopā ar dēlu Kārli Dārta vēl apmeklē Pēterburgu, kur Sietiņsons Mitrofana kapos uzlicis baltu marmora krustu nelaikā aizgājušajiem Dārtas bērniem.

Krišjānis gan nesēž pie sirdzējas gultas, bet brauc uz Burtnieku pili Vecmīlgrāvī – tikai tur varot lasīt korektūru. Dārta paliek dēla ģimenē Rīgā, kur Barons viņu brauc apciemot. Dārta slimības gultā daudz domā par vīru. Kad vedekla reiz pienāk viņas gultai, liekas, ka slimā piemigusi. Negaidot tā atver acis un, vedeklas roku saņēmusi, saka: "Es visu laiku domāju par papiņu, cik grūti viņam vienam. Apsoli, ka tu par viņu gādāsi, lai viņam būtu kāds kaktiņš pie jums viņa vecumdienās."

  1914. gada 19. jūnijā Dārta aizgāja viņā saulē. Pateikdamies Henrijam Visendorfam par sievas nāves gadījumā izteikto līdzjūtību, emociju izpausmēs atturīgais Krišjānis raksta tā paša gada 14. novembrī: "Sievas nāve man situsi vāti, kas mūžam nedzīst."

  Dārta Barone, dzimusi Rudzīte, apglabāta Zāļu vakarā blakus Krišjānim Valdemāram un Fricim Brīvzemniekam Rīgas Lielajos kapos.

Avots: Ineta Lipša "Nezināmais Barons" TV NET 28.01.2005.

           Andris Ērglis, Krišjāņa Barona muzeja galv.speciālists

          Maija Krekle "Es laikam mīlēju," apg. "Vērtums" 2008.g

           Maija Krekle, "Neprasot sev neko", LA pielik."Mājas Viesis" 22.10.2010.