15. augusts ne ar ko neatšķīrās no citām tās nedēļas dienām - jau varēja just rudens tuvošanos. Arī torīt sēņotāji devās uz Jelgavas apkārtnes mežiem. Bet kāds atradums bija negaidīts un šausminošs - nepilna kilometra attālumā no Baložu kapiem, mežā, kas atrodas Jelgavas pilsētas teritorijā, uzgāja līķi ... Jauna meitene bez drēbēm. Nežēlīgi sakropļota. Nogalinātās personību noskaidroja tikai dažas dienas vēlāk.

Dace Rupmane dzimusi 1970. gadā Jelgavā. Beigusi Rīgas 26. arodvidusskolu; pēc tam strādāja trikotāžas fabrikā "Rīgas adītājs". Kaut arī darbavieta nodrošināja ar istabiņu, Dace bieži brauca uz mājām Jelgavā - satikties ar māti, tuviem cilvēkiem. Arī tajā vakarā - 14.augustā. Stundu pirms pusnakts, beigusi darbu otrajā maiņā, viņa ar vilcienu, kas no Rīgas atiet 23:29, devās uz Jelgavu. To visu izmeklēšanā, ko dažas dienas pēc notikuma no Jelgavas starprajonu prokuratūras savā pārziņā pārņēma Latvijas Republikas (tobrīd vēl LPSR) prokuratūra, noskaidroja diezgan ātri. Pēc tam? Pēdas zūd un... atjaunojas tikai Jelgavas mežā 15.augusta rītā. Ritēja dienas un nedēļas, izmeklētāji darīja visu iespējamo, bet vainīgos atrast neizdevās. Toties Jelgavā par galveno sarunu tematu kļuva notikusī slepkavība. Un, kā vienmēr tādos gadījumos, zināmais tika papildināts ar fantāziju labāko detektīvu stilā, radot visdažādākās versijas. Vienīgi izrneklēšanai šādas baumas nevarēja īpaši palīdzēt. Bet Rīgas-Jelgavas vilcienu pēdējos reisos parādījās jauni braucēji - izmeklētāji par liktenīgo vakaru kaut ko centās uzzināt no pasažieriem...

Sasprindzinājums nemazinājās, emocijas virmoja. Bija jau pagājuši vairāk nekā divi mēneši. kad darbs deva augļus - likumsargāšanas iestāžu pārstāvji aizturēja divus puišus, par kuru līdzdalību noziegumā liecināja vairākas pazīmes. Aizdomas izādījās pamatotas - aizturētie drīz vien atzinās. Bet vaļsirdība bija baisa un līdz bezjēdzīgumam vienkārša. Tovakar jelgavnieki, jauni puiši, pavadīja laiku vasarnīcā. Alkohols nespēja pilnībā izklaidēt, taču kļuva par impulsu doties "izklaides objekta" meklējumos. Ar vienam no puišiem piederošo motociklu iereibušie jaunieši devās uz pilsētas centru. Bija jau pāri pusnaktij. Pie Jelgavas kultūras nama braucēji apstājās - viņi ieraudzīja meiteni, kas bija pa prātam. Viens no puišiem nokāpa no motocikla un devās pie meitenes, lai piedāvātu braukt līdzi. Viņa atteicās. Un tūlīt saņēma spēcīgu sitienu pa seju... Apdullināto meiteni uzsēdināja uz motocikla un aizveda uz jau minēto vasarnīcu. Viens no puišiem visu ceļu viņai turēja aizvērtas acis, lai meitene neredzētu, kur tiek vesta... Vasarnīcā Dace kļuva par priekšmetu, ko jaunie cilvēki izmantoja savu seksuālo iegribu apmierināšanai... Taču ar to viss vēl nebeidzās. Jaunekļi, nedaudz atguvušies no seksuālās kāres un žvinguļa, izbijās no atbildības par izdarīto. Izmeklēšanas gaitā kļuvis zināms, ka pēc līdzīga scenārija puiši jau reiz bija izklaidējušies ar kādu citu meiteni, kura pēc notikušā meklējusi likuma palīdzību. Tajā reizē puiši palika nesodīti, toties šoreiz, baidoties, ka arī šis upuris neklusēs, nolēma izvairīties no sarežģījumiem. Kā viņi to izdarīja, kļuva redzams 15.augusta rītā Jelgavas mežā - jau no pirmā acu uzmetiena pārņēma baismas nojautas par to, cik šausmīgai nāvei bijusi nolemta Dace. Pat pieredzējuši izmeklētāji ir šokēti - tāda nežēlība sen nav pieredzēta. Tiesu medicīnas eksperti konstatēja vismaz deviņdesmit astoņas (!) durtas un grieztas brūces. Deviņdesmit astoņas... . Vai normāls cilvēks vispār var izdarīt kaut ko tādu? Tā droši vien šobrīd jautā ne mazums lasītāju. Var. Turklāt abi puiši auguši gluži normālās ģimenēs. Tagad izmeklēšanā viņi runā atklāti, atzīstot un nožēlojot savu noziegumu. Noziegumu, kura izdarīšanas brīdī vienam no viņiem tikko bija apritējuši astoņpadsmit gadi, bet otrs vēl bija nepilngadigs... Noziegumu, kurš, vairāk vai mazāk pārdomāts,  izdarīts satriecoši aukstasinīgi: sava prieka pēc (?) noziedznieki apkaunotajai meitenei sarīkoja īstu spīdzināšanu - aizveda uz mežu, norāva drēbes, mocīja un nogalināja. Bemberu karjera ūdeņi divus mēnešus glabāja upura drēbes, somu un arī liktenīgo ieroci - nazi. Un vēl joprojām mēmi kliedzoši skan Daces pirmsnāves jautājums saviem mocītājiem - par ko? Viens no puišiem izmeklēšanā stāsta, ka todien, kad ieraudzījis pie savas darbavietas līdzās milicijas paziņojumam noslepkavotās fotogrāfiju, bijis ļoti uztraukts un ne tikai tāpēc, ka sajutis bailes zaudēt brīvību. lerunājusies sirdsapziņa! Gribas ticēt puišiem, ka divu mēnešu laikā - no slepkavības līdz aizturēšanas brīdim
tieši sirdsapziņa bijusi tā, kas vērta dzīvi smagāku. Bet vai viņi paši būtu nākuši atzīties? Neticu.

Tāpat kā vienmēr, arī tovakar Jelgavā viņu gaidīja. Gan māte, gan Daces draugs. Nesagaidīja. Aizturētie puiši apsūdzēti pēc LPSR Kriminiākodeksa 121. panta (par izvarošanu) 3.daļa un 99. panta (par slepkavību) 6. un 7. daļas. Minimālais sods par slepkavību - brīvības atņemšana no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem. Īpaši smagos gadījumos likums paredz augstāko soda mēru... Daudzi sašutušie droši vien vēlētos uzzināt neģēļu vārdus. Tomēr tos izpaust vēl nedrīkstam - to varēs tikai tad, kad viņu vaina būs juridiski apstiprināta. (Atmoda, 04.12.1990)