Uzraksts uz kapa pieminekļa:

       Born in England, died at Majori.

                        Think only this of me,

                        That ther's some corner of a foreign field

                        That is forever England.

                                                     No Latvijas skolotājiem

20. augustā Meža kapos paglabāja Anglijas pilsoni J. C. Kourtmani. Vērojot daudzos simtus pavadītājus, radās iespaids, ka mirstīgās atliekas piederējušas ievērojamam cilvēkam. Un tiešām, neskatoties uz savu jaunību (24 g.), nelaiķis bija paspējis izveidoties par ievērojamu personību audzināšanas un mūzikas laukā. Pēc viņa vēl ilgi sēros simti Latvijas skolotāju, kas klausījušies viņa lekcijas un priekšnesumus, bet jo sevišķi liels zaudējums ar J. C. Kourtmaņa nāvi ir Latvijas mūzikas izprašanai.
John Cyril Courtman dzimis 1915.gada 3. augustā pie Česteras. Gadu atpakaļ viņš beidza Aberystwyth'as universitāti, iegūdams filoloģijas un mūzikas maģistra grādu. Pagājušā gadā viņš taisījās pārnākt pastāvīgi dzīvot un strādāt Latvijā, jo darbodamies vairākus gadus angļu valodas skolotāju kursos Rīgā un Rīgas jūrmalā, viņš bija iemīlējis mūsu tautu un zemi. Tomēr šo viņa nodomu pārtrauca Anglijas augstskolas ārzemju komandējums, kuru J. C. Kourtmanim piešķīra, ņemot vērā viņa izcilās sekmes patstāvīgos zinātniskos darbos universitāti beidzot. Kourtmanis Latvijā pētīja mūsu tautas dziesmas. Viņš jau bija paspējis uzrakstīt lielāku skaitu oriģinalkompozīciju korim un orķestrim. Daži no tiem pag. gadā godalgoti Anglijā. Viena no godalgotām kompozīcijām «Gather ye rosebuds» vairākkārt izpildīta arī Latvijā. Lielajā darba skubā nelaiķis bija radis laiku arī mūsu tautas dziesmu studijām, par kurām viņš loloja cerību sarakstīt savu mūzikas disertāciju. Viņš jau bija paspējis uzrakstīt apcerējumu par mūsu tautas dz. vairāku drukas lokšņu apmērā un savācis bagātīgu materiālu darbam. Savā universitātē J. C. Kourtmanis bija noorganizējis arī kori, kurš popularizējis mūsu tautas dziesmas, un noturējis daudz priekšlasijumus par mūsu tautu un viņas gara mantām. Arī šovasar J. C. Kourtmanis savas brīvdienas pavadīja Rīgas jūrmalā, jo bija liels ūdens sporta cienītājs. Še arī 17. augustā, gluži neizprotami, viņš noslīka Lielupē. Tas dziļi satrieca viņa draugus un cienītājus latv. skolotāju saimē, jo viņš bija cienīts, apbrīnots un mīlēts. Mēs cienījām Kourtmani kā īstu gara aristokrātu: viņš bija vienmēr solīds, laipns, izpalīdzīgs. Mēs apbrīnojām viņu par tā lielajām gara dāvanām un milzīgajiem sasniegumiem mūzikā un pedagoģiskajā darbā. Mēs viņu mīlējām viņa lielās sirsnības dēļ. Kad darba drūzmā spēki sāka gurt, tad allaž viņa sirsnīgais, saprotošais smaids deva jaunu enerģiju. Lai gan J. C. Kourtmaņa kungs, angļu tautas paradumam sekodams, allaž centās slēpt savu prieku un bēdas, tomēr draugiem allaž bija gadījums vērot viņa lielo aizkustinājumu par mazāko sirsnības parādījumu. Reiz J. C. Kourtmanis, kā dāvanu saņēma latviešu tautisko kreklu. Sajūsmināts viņš šo kreklu turēja un sacīja: «Es jums ļoti pateicos! Viņā es staigāšu un dusēšu». Liktenīgi, ka viņš bija komponējis dziesmu par to, ka saules vislielākā spožumā ir jāiet uz leju, uz kapu. Vismīļākā tautas melodija J. C. Kourtmanim bija: «Pūt, vējiņi». Lai maigi skauj draugu mestas smilšu saujas, kādreiz tik strauji pukstošo sirdi, un Latvijas priežu šalkoņa vējs lai žūžina skaistākās melodijas.

Avots: Sējējs, 01.09.1939