Cēzars Beļilovskis (1859. g. 4. martā Poltavas guberņā – 1938. g. 28. maijā Simferopolē) –  strādājis par ārstu, Jelgavā bijis  Kurzemes guberņas ārstniecības  inspektora palīgs (1899–1905); pazīstams ukraiņu dzejnieks (literārie pseidonīmi  Cezarko, Ivans Kadilo, Olgins,  Cēzars Beļilo),  sabiedrisks darbinieks, grāmatu izdevējs un tulkotājs.

Cēzars Beļilovskis ir dzimis Poltavas guberņas  Stopolivkas ciematā (tagad  šī vieta ir Ukrainas Čerkasu apgabala Vozņesenskoje ciemats) lauku feldšera  ģimenē. No 1867. gada viņš mācījies Poltavas ģimnāzijā, pēc tam Tērbatas ģimnāzijā, kuru pabeidza 1875. gadā. Lai iegūtu augstāko izglītību, viņš studēja Leipcigas (1875–1876), Vīnes (1876–1878), Tērbatas (1879–1881) un atkal Vīnes (1882) universitātē, bet  pabeidza studijas  Jēnas Universitātē, 1883. gadā iegūdams medicīnas doktora grādu (tolaik Vācijas universitātēs tā bija pieņemts), aizstāvot disertāciju “Diferenciālā diagnostika tuberkulozes un rīkles sifilisa gadījumos”. Tolaik Krievijā netika atzīti ārzemēs iegūtie diplomi par augstāko izglītību, tāpēc C. Beļilovskim nācās nokārtot valsts eksāmenu kādā Krievijas universitātē. 1884. gadā tādu “pārbaudes eksāmenu” viņš nokārtoja Harkovas Universitātē un ieguva tiesības Krievijā strādāt par ārstu. Vairāk nekā gadu viņš strādāja Poltavas zemstes slimnīcā, tomēr pirmā ārsta darba prakse nebija veiksmīga. C. Beļilovskim piedāvāja pilsētas ārsta vietu  apriņķa  pilsētā Petropavlovska (tagad Kazahstānā), kur viņš vienlaikus (1885–1892) pildīja  pilsētas ārsta pienākumus un pārzināja  pilsētas un cietuma slimnīcas.  Kā spējīgu administratoru viņu sūtīja vadīt cīņu ar epidēmijām, piemēram, ar holeras epidēmiju (Omskā, Pievolgā).
1892. gadā C. Beļilovskis pārgāja no militārā dienesta civildienestā. Kara medicīnas akadēmijā viņš  nokārtoja medicīnas doktora eksāmenu un 1894. gadā aizstāvēja otru doktora disertāciju, šoreiz tēma bija par noziedznieka antropoloģisko tipu. Viņš strādāja par zemstes ārstu Sanktpēterburgas guberņā, par privāti praktizējošo ārstu Pēterburgā un vienlaikus arī Iekšlietu ministrijas Medicīnas departamentā, piedalījās arī Pēterburgas vecmāšu un ginekoloģiskajā biedrībā. C. Beļilovska nodomi kļūt par  privātdocentu Kara medicīnas akadēmijā neīstenojās, jo 1898. gadā viņu nosūtīja uz Kazaņas guberņu cīņai ar uzliesmojošo epidēmiju. Pēc atgriešanās no Kazaņas viņu iecēla par Kurzemes guberņas  medicīnas inspektoru. Guberņas administratīvais centrs bija Jelgavā (tolaik – Mītavā). Kopš 1899. gada janvāra beigām C. Beļilovskis bija Kurzemes guberņas  ārstniecības inspektora palīgs, par šo darbu  viņš saņēma 1000 rubļu gadā. C. Beļilovska dzīve un darbs Jelgavā sīkāk tēlaini aprakstīts Latvijas medicīnas vēsturnieka Arņa Vīksnas rakstā  (sk.: A. Vīksna. Ukraiņu dzejnieks Jelgavas pilī. Ārsts.lv, 2017, Nr. 2 (18), februāris, 61.–64. lpp.).  Kurzemes guberņas ārstniecības inspektora kantoris bija Jelgavas pilī. Taču viņa darbības lauks bija visai plašs: vajadzēja vadīt un kontrolēt sanitāro stāvokli guberņā, kontrolēt mediķu darbu un sniegto ārstniecisko palīdzību; veikt slimnīcu un aptieku darbības pārraudzību un izdot atļauju jauno ārstniecisko iestāžu atvēršanai; tāpat viņa pienākumos bija brīdināt par epidēmiju rašanās iespēju un to novēršana; apdzīvoto teritoriju un tirdzniecības vietu sanitārā stāvokļa kontrole;  tiesu medicīnas ekspertīžu veikšana; statistisko datu vākšana un apkopošana; pārskatu sagatavošana u.c. C. Beļilovskis, pildot šos dienesta pienākumus, strādāja  arī par ārstu labdarības biedrības neredzīgo acu slimību punktā un brauca dažādos  Sarkanā Krusta komandējumos. 1900. gadā C. Beļilovski par dienesta pienākumu labu un sekmīgu pildīšanu apbalvoja ar Sv. Annas trešās pakāpes ordeni, bet 1904. gadā – ar Sv. Staņislava otrās pakāpes ordeni.
Būdams erudīts un interesants sarunu biedrs, sirsnīgs un zinošs kolēģis, C. Beļilovskis, protams, piedalījās pilsētas inteliģences dzīvē. Jelgavā darbojās “Krievu klubs”, kas intensīvas pārkrievošanas laikā darbojās visai izolēti no vācu un latviešu sabiedrības. C. Beļilovski ievēlēja par šī kluba vecāko un pašdarbības teātra režisoru. Drīzumā kluba biedru skaits palielinājās, uz klubu sāka nākt gan vācieši, gan latvieši. Taču atnāca revolucionārais 1905. gads. Cara 17. oktobra manifests piešķīra pilsoņu tiesības un C. Beļilovskis aktīvi piedalījās manifestācijās sakarā ar brīvību  pasludināšanu. Arī viņa bērni mācījās ģimnāzijās, un sakarā ar nekārtībām pilsētā skolēni pārtrauca apmeklēt mācību iestādes. Būdams vecāku komitejas priekšsēdētājs, Beļilovskis sapulcināja vecākus sieviešu ģimnāzijā, lai visi kopīgi apspriestu izveidojušos situāciju.  Sanāksmes laikā notika ārsta un ģimnāzijas direktora skaļa strīdēšanās, naktī policisti ieradās pie Beļilovska un veica kratīšanu. Lai arī kratīšanā nekas nosodāms netika atklāts, policija C. Beļilovski tomēr arestēja.  Guberņas prokurors nosūtīja telegrammu uz Pēterburgu un gubernators telegrāfiski saņēma pavēli sūtīt C. Beļilovski uz galvaspilsētu. Trešās aresta dienas vakarā C. Beļilovski izlaida no cietuma, viņš atnāca mājās un tūlīt pat devās uz Pēterburgu.
1906.–1909. gadā  C. Beļilovskis bija Oloņecas guberņas (administratīvais centrs bija   Petrozavodskā) medicīnas inspektora palīgs; 1908. gadā viņam piešķīra īstenā valsts padomnieka (IV šķira)  titulu (tādējādi, būdams lauku feldšera dēls, C. Beļilovskis ieguva dzimtmuižnieka titulu). 1910. gadā C. Beļilovskis sāka strādāt par medicīnas inspektoru Taurijas guberņā, 1913. gadā kļuva par Feodosijas  jūras medicīnas novērošanas stacijas  galveno ārstu. Sākoties Pirmajam pasaules karam,  Feodosijas medicīnas novērošanas stacijā  tika atvērts kara hospitālis, par kura galveno ārstu, amatu savienošanas kārtībā, kļuva C. Beļilovskis. Pilsoņu kara laikā Krievijā viņš piedalījās Balto kustībā, bija Novorosijskas apgabala karaspēka Feodosijas kara lazaretes priekšnieks. 1920. gadā C. Beļilovskis strādāja par ārstu Simferopoles konservu rūpnīcā, pēc tam par ārstu  Krimas revolucionārās komitejas veselības aizsardzības nodaļā, bet, 1921. gadā nodibinoties Krimas Autonomajai padomju sociālistiskajai republikai, bija Tautas komisariāta strādnieku un zemnieku inspekcijas vecākais inspektors, strādādams arī par ārstu-okulistu bērnu slimnīcā, par ārstu-okulistu padomju ambulancē Reštā (Persija) (1925–1932). 1932. gadā viņš atgriezās Simferopolē, 1938. gada 28. maijā viņš nomira astoņdesmitajā dzīves gadā. Viņš apglabāts 1938. gada 30. maijā, taču viņa atdusas vieta nav zināma.
Ukraiņu literatūrā Cēzars Beļilovskis ir pazīstams vispirms kā liriķis, viņš sacerējis spilgtus dzejoļus par sievietes skaistumu,  tīru mīlestību, par cilvēka jūtu  valdzinošo spēku. Viņa dziesmas “В чарах кохання”  un  “Моя пiсня”  (M. Ļeontoviča  mūzika) kļuvušas par tautā plaši pazīstamām dziesmām. C. Beļilovskis  pārtulkojis ukraiņu valodā Gētes, Šillera un Heines darbus, bet “Tarasu Ševčenko” viņš pārtulkojis vācu valodā.