Neatkarīgās Latvijas aizsargu aviācijas un 2.Pasaules kara lidotājs. Sieva - Helēna. Miris ar sirdstrieku.

1953.gadā trimdas prese raksta: "Ziņa Ročesteras laikrakstā Democrat and Chronicle par draudošo deportāciju latviešu lidotājam Bruno Jaunbelzējam un viņa dzīves biedrei Helēnai, radījusi lielu saviļņojumu šejienes sabiedrībā, kas spontāni iestājas par to, ka Jaunbelzējus kā totalitārisma upurus nedrīkst izdot at pakaļ "vilkiem, kas kauc pēc viņu galvām." Tāpēc aicināts griesties pie ASV kongresa locekļiem, lai ierosinātu speciālu likumu, kas ļautu Jaunbelzējiem palikt ASV. Ročesteras latvieši ar 124 parakstiem šai lietā jau izdarījuši kopīgu iesniegumu novada kongresa loceklim Kenetam B. Kītingam (Kenneth B. Keating), vienoti iestājoties par patvēruma došanu imigrācijas likuma burta upuriem. Viņi aicina akcijai pievienoties arī citus latviešus, kas līdzīgā kārtā varētu griesties pie savu novadu un valstu kongresa locekļiem Vašingtonā, pasvītrojot, ka Bruno Jaunbelzējs ir spaidu mobilizācijas upuris un savas tēvzemes patriots, kas, atrasdamies vācu armijā, atteicies iet cīņā, tikko nosūtīts uz rietumu sabiedroto fronti. Amerikāņu sabiedrības reakcija uz Jaunbelzēju gadījumu bijusi spontāna un jau trešā dienā pēc ziņas publicēšanas tanī pat laikrakstā lasāmas vairākas lasītāju vēstules un ievietots zīmējums, kas rāda bēgļu pāri ar maisiem pār pleciem bēgulības gaitās. Vēstulē laikrakstam Maksis O. Regensteiners, kas sakās Jaunbelzējus personīgi pazīstam un zinām arī Bruno Jaunbeizēja cieņu darbabiedru aprindās, starp citu izsakās: „Jaunbelzējs, redzēdams savu zemi padomju armijas pārmāktībā, iesaistījās aktīvā pretkomunistu pagrīdē. Vācu gaisa spēkos viņš iesaukts spaidu kārtā, jo citādi būtu smagi sodīts, var būt pat nošauts. Bet kad viņa eskadriļa norīkota uz rietumu fronti, viņš bēga uz Zviedriju. Tiem, kas paši nav piedzīvojuši barbaru iebrukuma šausmas savā zemē, grūti iedomāties šādus apstākļus, kā arī to, ka viņš dažus datus ieceļojot noslēpis, bet to visu attaisno viņa izmisīgās pūles reiz atrast sev un ģimenei drošību un cilvēcīgu eksistenci. Tāpēc viņa deportācija ģimenei un cilvēka cieņai būtu smags sitiens. Judžins lefeors ieskata, ka Jaunbelzēju gadījums pierāda netaisnības, ar kādām jāsastopas, izpildot imigrācijas likumus, jo šeit darīšana nevis ar nacistu, bet gan ar nacistu verdzinātu cilvēku, kam laupīta viņa paša griba un izvēle. Laupīto cilvēka cieņu J. atkal gribēja atgūt šajā zemē, un tas būtu pret katru humāno Amerikas principu, ja viņu mēģinātu izdot atpakaļ "vilkiem." Tāpēc visus, kas domā tāpat kā es, saka Lefeors, aicinu rakstīt saviem kongresa locekļiem un lūgt tos iesniegt speciālu likumu, kas Jaunbelzējiem ļautu palikt ASV, zemē, ko viņi izvēlējušies savam patvērumam."

1954.gada trimdas prese ziņo: "Kā ziņo šejienes prese, imigrācijas iestādes grozījušas savu agrāko lēmumu par Bruno Jaunbelzēja deportāciju no ASV, par ko savā laikā jau ziņojām. Ročesterā dzīvojošā J. ģimene var palikt Sav. Valstīs un sagatavoties pavalstniecības iegūšanai. Deportācijas draudi, kas Jaunbelzējam bija radušies sakarā ar to, ka ieceļošanas procesā viņš bija noklusējis faktu, ka 2. pasaules kara laikā bijis lidotājs vācu armijā, pateicoties sabiedrības un kongresa locekļu pūlēm tagad novērsti, kad imigrācijas pārvaldes pārsūdzību daļa grozījusi agrāko deportācijas rīkojumu."