Bruno Birze, mans mīļais tēvs, bija izglītots, dziļi inteliģents, tomēr vienkāršs cilvēks. Viņa dzimtā pilsēta bija Valmiera, bet jaunības dienas aizritēja Jelgavā, kur 1942.g. ar izcilību tika pabeigta Hercoga Pētera ģimnāzija (diemžēl pēc kara šo diplomu toreiz Latvijā valdošie komunisti neatzina, un mans tēvs vienā gadā, mācoties neklātienē, teicami nolika eksāmenus par visu vidusskolas kursu). Tālāk simpātiskā, sportiskā puiša nākotnes sapņus līdzīgi kā daudziem viņa vienaudžiem sagrāva 2. Pasaules karš, un seko diezgan skarbas dzīves lappuses - leģions, Gurjevas filtrācijas nometne, kurā aizgāja bojā viņa draugs, bet mana tēva veselība tika iedragāta. Ar milzu pūlēm manam vectēvam Robertam Birzem (agrāk - Roberts Bergs, "Jaunāko Ziņu"speciālkorespondents) izdevās panākt, ka viņa dēlam, kurš no lielās "filtrēšanas" spaidu darbos, aukstumā un pusbadā bija kļuvis par tikko dzīvu skeletu, beidzot atļauj atgriezties pie vecākiem, kur viņš, pateicoties mātes Mildas Birzes, pašaizliedzīgajām rūpēm atguva veselību. Vēlāk mans tēvs strādāja "Limbažu filca" fabrikas plānošanas daļā un bija vieglatlētikas treneris, arī pats nodarbojās ar sportu, bieži mani, mazu meitenīti, ņēma līdzi uz sporta laukumu. Tēvs turpināja studēt ekonomiku, viņu uzaicināja darbā "Zasulauka manufaktūrā". Mana māte, Vera Birze, noņēma no tēva pleciem visas saimnieciskās rūpes, un tēvs ieguva ekonomisko zinātņu kandidāta grādu, bija pie Ogres Trikotāžas kombināta dibināšanas, kļuva par šī kombināta galveno ekonomistu, vēlāk strādāja Vieglās rūpniecības zinātniski pētnieciskaā institūtā un bija toreizējā Rīgas Politehniskā institūta docents, studentu cienīts pasniedzējs. Es viņu mūžam paturēšu piemiņā kā mīļu, saprotošu tēvu un mīlošu mans meitas Opīti, kurš mani ļoti atbalstīja, kad izšķīros ar meitas tēvu. Diemžēl mazdēla Bruno piedzimšanu tēvs vairs nepiedzīvoja, bet es zinu, ka viņš mazdēlu būtu ļoti mīlējis. Ne tikai tādēļ vien, ka pašam nekad nebija bijis dēla.Tēvs nomira pāragri - viņa 55. dzimšanas dienā bija bēres un draugi, radi, studenti atnāca viņu pavadīt... Jaunības dienās filtrācijas nometnē samocītajās plaušās bija ieperinājusies ļauna slimība - vēzis, kura pašā dzīves briedumā nogalināja šo skaisto, stalto, vīrieti ar platajiem pleciem un enerģisko gaitu. Pagājuši gadi, bet atmiņā palicis tēva sirsnīgais smaids un skaistā balss, kad viņš draugu pulkā dziedāja "Zilo lakatiņu" un citas leģionāru dziesmas.Ticu, ka tēva dvēsele nav mirusi un ka tēvs priecājas par mūsu, palicēju, veiksmēm un lūdz Visvareno par mums. Paldies Tev, mīļais tēvs, par Tavu mīlestību, par to, ka Tu man biji! Mīlestībā - Tava meita