„Beidzis vēsturniekus, Ilmāra tēvs Boriss Josifovičs Rimševičs 1959. gadā sāka strādāt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā kā zinātniskais līdzstrādnieks. Bet pa karjeras kāpnēm viņš sāka virzīties 1961. gadā līdz ar iestāšanos Padomju Savienības Komunistiskajā partijā - viņam muzejā uzticēja nu jau nodaļas vadīšanu.

1969. gadā Boriss Rimšēvičs pārgāja uz kompartijas darbu, nedaudz vairāk kā gadu nostrādājot par instruktoru Rīgas pilsētas komitejas Aģitācijas un propagandas daļā. Tam sekoja augstākais pakāpiens viņa kompartijas nomenklatūras darbinieka karjerā - Rīgas pilsētas Maskavas rajona partijas sekretārs. (..)

Turpmāk Boriss Rimševičs, par spīti tam, ka sasniedzis tik augstu karjeras punktu, no kompartijas nomenklatūras dokumentiem pazūd. (..) Tālākā karjera Borisu Rimševiču aizveda nevis uz nākamo kāpienu vēl augstāk kompartijas aparātā, bet uz Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas kadru daļas vadītāja amatu - iestādi, kas bija tieši atbildīga par kompartijas ideoloģijas propagandu. Amats iestādē, ko pēc būtības var nosaukt par Padomju Latvijas propagandas ministriju, netika uzskatīts par partijas nomenklatūras amatu, vienlaikus tā bija stratēģiska iestāde, kuras kadru daļas vadītāju - cilvēku, kurš tieši ietekmēja to, lai medijos nonāktu tikai ideoloģiski uzticami kadri, - nevarēja iedomāties neatkarīgu no kompartijas un VDK roku rokā vadītās ideoloģiski represīvās sistēmas.”

Grāmatā garumgari aprakstītas aizdomas par Rimšēviča tēva sadarbību par VDK, taču nesanāk nekas vairāk par: „Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas kadru daļu varēja vadīt tikai tāds cilvēks, kuram VDK uzticējās, un šīs daļas darbiniekiem bija tiešs kontakts ar VDK 5. daļas 2. nodaļu, kas pieskatīja radošo inteliģenci.”

Fragmenti no: „Brālība kvadrātā”, izdvniecība Diena, 2019