Bogdans Zinovijs Hmeļņickis (ukraiņu: Богдан Зиновій Хмельницький, poļu: Bohdan Zenobi Chmielnicki, krievu: Богдан Михайлович Хмельницкий; dzimis 1595. gada 27. decembrī (tradicionāls uzskats), miris 1657. gada 6. augustā) bija Zaporožjes kazaku hetmanis, kura vadībā 1648. gadā sākās sacelšanās pret Žečpospoļitas varu mūsdienu Ukrainas teritorijā. Kazaku karaspēks ar Krimas hanistes atbalstu spēja sakaut poļu karaspēku un nodibināt faktiski neatkarīgu ukraiņu valsti - hetmanātu. Tomēr 1654. gadā Hmeļņicka vadītās Perejaslavas radas lēmumu rezultātā hetmanāts kļuva par Krievijas caristes vasali.

Dzīves gājums

Dzimis 1595. gadā (precīzs dzimšanas datums ir vēsturnieku diskusiju objekts) Žečpospoļitas hetmaņa Staņislava Žulkevska galminieka un Čigirinas stārasta Mihailo ģimenē. Jaunībā mācījās jezuītu skolā, tomēr saglabāja pareizticību. 1617. gadā iestājās kazaku dienestā. Karoja Moldāvijas magnātu karos, kur 1620. gada 17. septembrī Cecoras kaujā līdz ar nākamo Žečpospoļitas hetmani Staņislavu Koņecpolski tika sagūstīts un divus gadus pavadīja osmaņu gūstā Stambulā, bet Hmeļņicka tēvs kaujā krita. Pēc gūsta Hmeļņickis atgriezās dzimtas īpašumā Subotivā, kur apprecējās un viņa ģimenē piedzima vairāki bērni.

1646. gadā pēc magnāta Staņislava Koņecpolska, kurš bija labvēlīgi noskaņots pret kazakiem, nāves viņa dēls Aleksandrs izteica pretenzijas pret Hmeļņicka īpašumiem, kuras apstiprināja vietējais stārasts. Kaut arī Hmeļņickis personīgi tikās ar Polijas karali Vladislavu IV, tam nebija panākumu. Nesaņēmis atbalstu no Žečpospoļitas amatpersonām, Hmeļņickis to saņēma no kazaku līderiem. Kad Žečpospoļitas varas iestādēm Hmeļņicka darbība sāka viest aizdomas, viņš kopā ar 300 - 500 atbalstītājiem ieradās Zaporožjes Sečā un 1648. gada janvārī ieguva varu pār apmetni.

1648. gadā janvāra beigās sasauktā kazaku rada ievēlēja Bogdanu Hmeļņicki par Ukrainas hetmani un, meklējot atbalstu, tika izsūtīti emisāri uz Krimas hanisti. Hmeļņickis saprata, ka, lai arī kazaki ir lieliski kājnieki, tiem būs grūti cīnīties pret poļu kavalēriju, tolaik uzskatītu par labāko pasaulē, tāpēc Krimas tatāru kavalērijas atbalsts bija vitāli nepieciešams. Krimas tatāri atbalstu apsolīja un nodrošināja. Iesākumā pasīvi reaģējot uz Hmeļņicka izaicinājumu, poļi 1648. gada pavasarī sūtīja karaspēku stārasta Stefana Potocka vadībā, lai ieņemtu Zaporožjes Seču. Atšķirībā no citām kazaku sacelšanās reizēm, Hmeļņickis aktīvi devās kaujā un, palīdzot Krimas tatāru karaspēkam Tugaijbeja vadībā, sakāva poļu spēkus 1648. gada aprīlī Žovti Vodu kaujā un maijā Korsuņas kaujā. Sacelšanās ātri izplatījās un 1648. gadā Hmeļņickis triumfāli iegāja Kijevā un deklarēja sevi par Krievzemes (Rusj) atbrīvotāju no poļu jūga.

omēr vēlāk poļi pamazām sāka pārņemt iniciatīvu, zināmā mērā Krimas hanistes politikas dēļ, jo tā bija ieinteresēta, lai abas karojošās puses pēc iespējas novājinātos. 1651. gadā Berestečko kaujā poļi guva uzvaru un starp pusēm tika parakstīts Bilacerkvas miera līgums. Sarežģītajā situācijā Bogdans Hmeļņickis vispirms tuvinājās Osmaņu impērijai, lai noslēgtu ar to līgumu par aizsardzību, līdzīgu kā osmaņiem ar Valahiju, tomēr šai politikai, reliģisku iemeslu dēļ, bija opozīcija kazaki vidū. Iespēja, ka kazaki noslēgs līgumu ar osmaņiem lika aktivizēties Krievijas caristei.

Pēc diplomātikas sagatavošanās darbiem 1654. gada 18. janvārī tika sasaukta kazaku Perejaslavas rada, kura pieņēma hetmanāta pāriešanu Krievijas caristes pakļautībā. Paši Perejeslavas radas un līguma teksti nav saglabājušies, tāpēc vēsturniekiem ir dažādi viedokļi par tā saturu, sākot ar to, ka tas bija tikai militārās sadarbības līgums līdz pat Kreisā krasta Ukrainas iekļaušanu Krievijā.

Pēc Perejaslavas līguma noslēgšanas, ģeopolitiskā situācija reģionā izmainījās. Krimas haniste kļuva par hetmanāta ienaidniekiem un Žečpospoļitas sabiedrotajiem, kas noveda pie vēl daudzu gadu kariem un haosa. Bogdans Hmeļņickis mira 1657. gadā, un tika apglabāts baznīcā Subotivā. Kad 1664. gadā poļu hetmanis Stefans Čarņeckis ieņēma Subotivu, Hmeļņicka kaps tika apgānīts.

Vērtējums

Bogdana Hmeļņicka lomas tradicionālais vēsturiskais vērtējums ir stipri pretrunīgs. Ukrainā viņu uztver dažādi, no vienas puses kā "nācijas tēvu", bet no otras puses kā apstākļu radītāju Ukrainas iekļaušanai Krievijā. Polijā tradicionāli Hmeļņickis tika rādīts kā nodevējs un Žečpospoļitas "zelta laikmeta" beigu sākums. Krievijā un vēlāk PSRS Hmeļņickis parādās kā Krievijas un Ukrainas "brālīgo tautu" atkalapvienotājs. Ebreju tautas uztverē Hmeļņickim ir ļaundara tēls, jo viņa vadītie kazaki izvērsa plašas represijas pret Ukrainā dzīvojošajiem ebrejiem, tūkstošiem tos nogalinot.

1943. gadā PSRS tika nodibināts Bogdana Hmeļņicka kara ordenis. Pēc PSRS sabrukuma, 1995. gadā Ukrainā šis ordenis citā izskatā tika atjaunots.