HeHelēna bija manas vecāsmātes jaunības draudzene , un ar laiku kļuva par manu mīļo Helēnas tanti. Helēnas tante divas reizes gadā brauca pie mums ciemos. Tas bija jauks un gaidīts laiks. Vecāmāte un mana mamma kopā ar Helēnu sāka gatavot visdažādākos gardumus un es tam procesam pa vidu maisījos:)). Helēnas tante pārzināja poļu virtuvi un tad tik sākās cepšana, vārīšana, anekdošu stāstīšana. Bija anekdotes, kas tika stāstītas svešvalodā, lai es nesaprastu, bet smējos es viņām līdzi, sapratu vai nesapratu. Helēnas tante bija mīļā, vienmēr ar mani parunājās. Un jokojās. Viņai patika tamborēt un izšūt. Viņa man notamborēja divas blūzītes,- zilu un baltu. Man tās ļoti patika. Kādā ziemā viņa gāja paslīdēju ietvi un paslīdēja. Rokās viņai bija tīkliņš ar pirkumiem. Lai noturētos kājās, viņa sāka to griezt pariņķi! Ai viņas ejoša sieviete sāka sizrādīt, ko viņa tur vicinās? Helēnas tante uz to tik sauca:" nenāciet pa tuvu, vai tad neredzat, ka es te figūras taisu!? Jā, Helēnas tante vienmēr ar jokiem un sirsnību gāja pa dzīvi, gan pa kara laiku, gan pa miera laiku. Man viņas pietrūkst joprojām. 
Jolanta.