Viņas dienasgrāmatas nav vienots tekstuāls korpuss. Saglabājušās dienasgrāmatas ir rakstītas dažādos laikos. Senākā dienasgrāmata datējama ar 1917. gadu, kad, būdama jauna meitene, Betija reflektē par Pirmo Pasaules karu Zemgales pusē.

Nākamie dienasgrāmatas ieraksti ir no 1953. gada, kuri tiek turpināti līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām, fiksējot PSRS reālijas un Betijas ikdienas dzīvi un rūpes.

Kolekcijā pieejama arī Betijas 20. gadsimta 20. gadu atmiņu albums.

Dzimtā tiek piešķirta liela nozīme šiem materiāliem, jo tie tiek mantoti no paaudzes paaudzē. Tā Betijas mazmazmeita Inese Tuka ir mantojusi pusi no šī materiāla, kamēr otra puse pieder citai radiniecei.