Zigurds Smiļģis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
10.10.1923
Miršanas datums:

Papildu vārdi:
Āboliņš
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Lai būtu tālāk no frontes līnijas, tēvs aizsūta viņu studēt Vīnē. Dabūjis tur darbu kādā filmu studijā un pārceļas uz Drēzdeni. Pēdējā vēstule tēvam pienāk 1944.gada 25.jūnijā. Drēzdeni sabombardē, dēls pazūd. Tēvs viņu gaidījis pārnākam visu mūžu.

---

Raksts 1988.gada žurnālā "Māksla": "Viens no traģiskākajiem dokumentiem Eduarda Smiļģa arhīvā ir maza lapiņa, uz kuras uzrakstīti tikai pāris vārdu: «6. XII 1941. (?) Ediņš. Kur?!!» Aiz šiem vārdiem — mūža sāpe, vecākā dēla Eduarda zaudējums. Eduardam jeb, kā vecāki viņu sauca, Ēdiņam bija lemts nezināmā kareivja liktenis, — tēvam tā arī neizdevās noskaidrot dēla kapa vietu. Taču neziņas plīvurs klāj arī otra dēla Zigurda mūžu. Atgādinām, ka Eduarda Smiļģa vecākais dēls, kuram tika dots tēva vārds, piedzima 1922. gada 12. jūlijā. Par krustmāti vecāki uzaicināja Nacionālā teātra ievērojamo aktrisi Jūliju Skaidrīti. Pēc gada un trim mēnešiem pasaulē nāca otrais dēls — Zigurds. Zinot, cik ļoti Smiļģis mīlēja bērnus, varētu domāt, ka zēniem nodrošināta saulaina bērnība. Taču jau 1924. gadā Berta Smiļģe panāca laulības šķiršanu. Mainījās dzīves vieta, puikām vairākkārt nācās mainīt arī mācību iestādes. Kad 1934. gadā Bertu Smiļģi aizvadīja pensijā (viņai tad bija tikai četrdesmit trīs gadi), lika sevi manīt arī zināmas materiālās grūtības. Pensija nebija liela. Protams, bērnu uzturēšanai Smiļģis naudu nežēloja. Bet patiesībā ne jau tas šajā brīdī bija pats galvenais. Pirmo reizi mūžā Knībis jutās lieka un nevienam nevajadzīga. Pati viņa par šo dzīves posmu autobiogrāfijā rakstījusi: «Es meklēju mierinājumu bufetē. Uz īsu laiku dzīve likās rožaina un jauka, bet tomēr atkal sirdi māca skumjas par nodarītām pārestībām.» 1937. gada vasaras sākumā nāca izdevība izrauties citos apstākļos, — jaunības draugs Pēteris Ozoliņš aicināja Bertu sev līdzi uz kādu Čehoslovakijas kūrortu. Tā dēli atkal ienāca tēva mājā Āgenskalnā. Pie mātes viņi tā arī vairs neatgriezās. Pēc divu mēnešu ārzemju ceļojuma Berta apmetās pie kādas savas paziņas Ropažos un nodzīvoja tur līdz pat 1938. gada rudenim. Bet brāļi Smiļģi jau 1937. gadā bija kļuvuši par I Rīgas pilsētas ģimnāzijas audzēkņiem. Eduards bērnībā bija slimojis, tāpēc tagad abi mācījās vienā klasē. Ar māti satikties iznāca reti. Dažas reizes ziemā aizbrauca uz Ropažiem paslēpot, retajās iebraukšanas reizēs Rīgā Berta turpat pie skolas sagaidīja dēlus, parunājās pusstundiņu, — tas arī viss. Bertas Smiļģes arhīvā saglabājušās vairākas dēlu vēstules, kuras kaut nedaudz ļauj apjaust izirušās ģimenes locekļu savstarpējās attiecības. Lūk, tikai dažas rindas no Zigurda vēstules mātei: «Papiņš prasīja, ko Tu esot atbildējusi, kad nodevām Tev viņa sveicienu. Vai Tu arī neesot likusi viņu pasveicināt, bet to jau Tu nekad nedari. Viņš sacīja, tāpat kā pagājušo reizi, lai vienmēr pret Tevi izturoties laipni.» Savukārt kādā Knībja vēstulē dēliem lasām: «Lai jums labi klājas un nedomājat par mani ļaunu. Jūsu māte.» Kā šajos sarežģītajos apstākļos veidojās jaunekļu raksturi, attīstījās viņu spējas un intereses? Rīgā dzīvo ne viens vien Smiļģa dēlu klasesbiedrs, kas varētu dalīties atmiņās, bet šoreiz ielūkosimies dažos dokumentālos materiālos. Zināmu priekšstatu par tik atšķirīgajiem brāļiem dod pat tādi lietišķi dokumenti kā skolas liecības. Eduardam daudz trijnieku, vairākās klasēs uzdoti vasaras darbi matemātikā un citos priekšmetos, daudzkārt bijusi pazemināta uzvedība par skolas disciplīnas pārkāpumiem. Zigurds toties bijis īstens veiksminieks, viņam padevies viss: atzīmes tikai labas un teicamas. Ir saglabājies arī diploms, kas liecina, ka Latvijas meistarsacīkstēs grieķu-romiešu cīņā Zigurds Smiļģis ieguvis I vietu. Zigis lieliski zīmēja, bija privāti mācījies pie profesora Tillberga, bet pēc skolas beigšanas iestājās Mākslas akadēmijā. Pēc vēstulēm mātei varam jaust, ka Eduardam ar viņu bijis ciešāks kontakts; Zigurds vairāk bija tēva dēls. Tēvs pret dēliem izturējās ar mīlestību un cieņu, bez sīkumainas aizbildniecības. Ediņš un Zigis bieži bija Dailes teātrī, ne tikai zālē, bet arī aizkulisēs. Tēvs aizkustinošā nopietnībā vērtēja zēnu necilos mēģinājumus pašiem kaut ko iestudēt uz mazās skatuvītes Āgenskalna mājā. Eduards, kas pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā 1940.gadā bija iestājies komjaunatnē, kara sākumā atstāja Rīgu. 1941. gada naktī no 27. uz 28. jūniju viņš kopā ar diviem saviem biedriem Sīpolu un Poli devās Daugavpils virzienā. Turpmākās ziņas par viņu ir ārkārtīgi pretrunīgas. Kā varam lasīt jau minētajā zīmītē, Eduardam Smiļģim ir bijis kaut kāds iemesls domāt, ka dēls kritis kaujās pie Maskavas 1941.gada ziemā. Bet 1946. gada 10. augustā Berta Smiļģe rakstīja: «Smiļģlt! Dabūju bēdīgas ziņas par Ēdiņu, it kā 1944. gadā miris no ievainojuma acīs, atradies kādā lazaretē Polijā vai Baltkrievijā.» 1947. gadā māte saņēma paziņojumu no kara komisariāta: «Jūsu dēls kareivis Eduards Eduarda dēls Smiļģis pazudis bez vēsts 1944. gada decembrī.» Mūža novakarā ap 1964. gadu Smiļģis reiz stāstījis Maigai Anzejai, ka nupat saņēmis ziņas: viņa vecākais dēls, par kuru vācis ziņas Maskavā, izrādās, nemaz neesot kritis Maskavas pievārtē, bet, bēgot no Rīgas, kritis tepat starp Pļaviņām un Koknesi .. . Smiļģis pēc liela klusuma atkal dziļi nopūties un noteicis: «Labi vēl, ka tepat, dzimtajā zemītē.» Zigurds 1943. gada septembrī aizbrauca uz Vīni papildināties glezniecībā. Viņš izturēja eksāmenus Vīnes Mākslas akadēmijā, bet studēt tajā neiznāca. Izrādījās, ka latviešiem, lietuviešiem, ukraiņiem tur mācīties nebija atļauts. Toties izdevās iekļūt mākslas skolā ar pasaules slavu — Valsts lietišķās mākslas skolā pielietojamās grafikas speciālklasē. Paralēli mācībām Zigurds strādāja kādā filmu plakātu ateljē, vēlāk — kinostudijā. 1944. gada pavasarī viņš pārcēlās uz Lēvenbergu un tēvam par to rakstīja: «Darbā iekundējos labi, taisu ilustrācijas un citas nepolitiskas lietas.» Jūnija sākumā ceļš veda tālāk uz Plauenu Saksijā. Visu laiku uz Rīgu ceļoja vēstules — garīgas saskaņas liecinieces. Vecāki centās apmierināt visas dēla vajadzības  — uz ārzemēm tika aizsūtīts gan siltais ziemas mētelis, gan sega, gan otas un audekli, laikraksti, grāmatas. Pēdējā vēstule no Zigurda pienāca 1944. gada oktobra pirmajās dienās, tajā ir vārdi: «Sveiciniet visus un, ja kas arī nenāktu, ticu, ka mēs reiz visi tiksimies atkal kopā.» Taču tas nenotika. Pēc kara vecāki caur dažādām organizāci jām mēģināja noskaidrot dēla likteni. Rīgu bija sasniegušas valodas, ka Zigurds kara beigās esot ticis notiesāts uz piecpadsmit gadiem par atteikšanos cīnīties pret boļševikiem. 1957. gada sākumā māte vērsās pie komitejas «Par atgriešanos Dzimtenē», pie starptautis kās Sarkanā Krusta organizācijas. Dai les teātra aktrise Austra Baldone 1960. gada 5. februāri rakstīja Bertai, ka Zigurds esot dzīvs un strādājot tālumā jūras flotē. To esot atrakstījusi dziedoņa Paula Sakša sieva no ASV. 1963. gada 12. septembrī Sakša meita no pirmās laulības Ariadna Lindgrēna Eduardam Smiļģim rakstīja: «Man taču jau pagājušajā gadā tēvs atrakstīja mazliet par Jūsu dēlu. Viņš esot sveiks un vesels, maz satiekoties ar citiem latviešiem, un viņam cits uzvārds. Neko daudz manam tēvam neizdevies uzzināt.» 1966. gada 3. decembrī Berta Smiļģe TV pārraidē redzēja Mihaila Romma filmu «Paras tais fašisms». Viena koncentrācijas no metnes ieslodzītā fotogrāfijā sazīmējusi savu dēlu Zigiņu. Pazinusi pēc rētas pie kreisās uzacs, ko Zigis ieguvis, mazotnē izkrītot no šūpolēm. Nākamajā dienā pēc filmas noskatīšanās viņa rak stīja Raiņa Literatūras un mākslas vēs tures muzeja zinātniskajai līdzstrādnie cei O. Purgalvei: «Es zināju, ka Zigiņš bija nosūtīts uz koncentrācijas nometni, bet, kad redzēju viņu vakar, tad tas iet pāri dvēseles spēkiem.» Pēc vairā kiem gadiem Berta rakstīja Rommam par savām šaubām. 1969. gada 25. jūlijā viņš personiski rakstīja atbildi, kurā apgalvoja, ka šīs domas ir nepamatotas. Viņš pats atlasījis visas šīs koncentrācijas nometnes ieslodzīto fotogrāfijas, un uz katras otrā pusē ir bijis vārds un uzvārds. Režisors noteikti apgalvoja, ka Zigurda Smiļģa vārda tur nav bijis. Protams, par Zigurda likteni jautājam visiem svešatnes tautiešiem, kas viesojas muzejā. Daži ir dzirdējuši valodas, ka Smiļģa dēls esot dzīvs, bet neko konkrētāku pateikt nevar."

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Eduards SmiļģisEduards SmiļģisTēvs23.11.188619.04.1966
        2Berta SmiļģeBerta SmiļģeMāte09.05.189100.02.1970
        3
        Jānis SmiļģisBrālis00.00.1950Pusbrālis
        4Eduards Ornulfs SmiļģisEduards Ornulfs SmiļģisBrālis12.07.1922
        5
        Jānis SmiļģisOnkulis
        6
        Anna SmiļģeTante
        7
        Jānis SmiļģisVectēvs07.05.185400.00.1904
        8
        Hedviga SmiļģeVecāmāte13.08.186703.07.1953

        Nav norādīti notikumi

        Birkas