Mūžībā aizgājusi Benita Veģe, par trīsarpus gadiem pārsniegusi simt gadus šai pasaulē, atstājot sērojam divas meitas, piecus mazbērnus un astoņus mazmazbērnus.

Benita dzimusi Jaungulbenes Elstes "Stepos" saimnieka daudzbērnu ģimenē. Tēvs nāk no kupli sazarotās Madernieku dzimtas, pie kuras pieder arī gleznotājs un grafiķis Jūlijs Mademieks. Bērnībā Benita ciemojusies pie tēvoča "Vecmaderniekos", un mākslinieks bijis mīļš viesis vēlāk Benitas mājās Rīgā. Divas J. Madernieka gleznas kā sasaiste ar dzimtu rotāja Benitas dzīvokli Upsalā. Bērnībā Benitai bija jāstrādā visi lauku darbi, pat kavējot skolas gaitas, jo tēvs agri aizgāja aizsaulē, tuberkulozes pievārēts. Kaut arī vēlāk frontes ugunis bija gājušas pāri dzimtas īpašumam, atstājot tikai pliku zemi, Benitai tēva mājas uz mūžu palika sirdslieta. Kā daudzi toreizējie jaunieši, viņa un māsa Elza traucās no laukiem uz Rīgu augstās skolās. Māsa kļuva par ārsti, Benita -1925. gadā beidza LU ar mag. rer. nat. grādu. Pirmais darbs Rigā bija privātajā Millera ģimnāzijā, vēlāk viņa Valsts 1. ģimnāzijā mācīja dabas zinātņu priekšmetus. Studenšu vienotnē Ausma Benita iestājās tūlīt pēc tās nodibināšanas 1926. gadā un tur palīdzēja žurnāla "Students" redakcijā. 1929. gadā viņa apprecējās ar LU Dabas zinātņu fakultātes asistentu Ausekli Veģi (vēlāk docents fakultātē). Pēc divu meitu - Olitas un levas piedzimšanas Benita turpināja darbu skolā. Benitai spilgtā atmiņā bija brauciens pa Eiropu 1939. gadā. Vīrs bija ieguvis Rokfellera stipendiju Holandē. Pēc ciemošanās tur Benita bija iecerējusi aizbraukt uz Parīzi. Taču sākās karš, 1. septembrī visas robežas tika slēgtas, pasažieru vilcieni atcelti. Mājupceļš Benitai izvērties ļoti sarežģīts. 1944. gada vasarā Veģu ģimenei, tāpat kā neskaitāmiem citiem, bija jādodas bēgļu gaitās. Vēlā septembra nakts stundā Veģu ģimene kopā ar citiem 50 tautiešiem sēdās laivā "Blāzma" un devās ceļā uz Zviedriju. Ģimene pamazām iekārtojās Upsalā. Abi vecāki dabūja darbu Upsalas universitātes institūtos. Benita strādāja Augu sistēmatikas institūtā ar Lineja herbārijiem. Tolaik Upsalā bija pāri par 200 latviešu. Tāpat kā citās pilsētās, arī šeit sākās latviešu sabiedriskās rosmes - draudze, vairākas biedrības. Benita bija klāt visur - vārīja, cepa, dāsni cienāja vīra kolēgas un dažādu biedrību locekļus viņu apspriedēs un sanāksmēs. Lauku darbu iemaņas viņa cītīgi lika lietā divos ģimenes dārziņos, kuru ziedus, augļus un dārzeņus bagātīgi dāļāja tautiešiem. Benitas spēcīgā vitalitāte aptvēra arī kultūru un politiku. Benitu interesēja notikumi pasaulē. Tāpēc kontakts ar dzimtenē palikušo māsu Idu sākās jau trimdas pirmajā gadu desmitā. Viņas meita Olita tūristu braucienā 1963. gadā apciemoja Rīgu un iepazinās tuvāk ar turienes radiem. Vēl tuvāka saskare ar dzimtenes ļaudīm un viņu pārdzīvojumiem radās, kad māsa Ida veselu mēnesi viesojās pie Benitas. Naudas sūtījumi, paciņas un vēstules straumēm plūda uz "otru pusi". Atmodas laikā Benitai pašai gadu nasta neļāva aizbraukt uz dzimteni, un tur vairs arī nevarēja apskaut radiniekus - tie visi bija aizsaulē. Kad 1973. gadā pēkšņi nomira Benitas vīrs un meitām veidojās savas ģimenes, ap viņu vienmēr bija draugi, jo viņas plašā sirds bija atvērta daudziem. Šķiet, Benitai nekad nav bijis jādomā par savu identitāti. Viņā tik dziļi bija iesakņojusies latviešu sievietes neatkarība, neatlaidība līdz ar labestību un izdarību, ka ne trimda, ne slimība un novecošanās nebija likusi viņai zaudēt pašas būtību. (Brīvā Latvija, 02.10.2004)