Aksels Martins Fredriks Munte bija zviedru ārsts un rakstnieks. Viņa grāmata "Stāsts par Sanmikelu” (1929) izdota vairāk nekā 45 valodās, latviešu valodā to tulkojusi Vizma Belševica.

Aksels Munte dzimis 1857. gada 31. oktobrī Oskarshamnas (Kalmāras lēne) aptiekāra ģimenē. 1874. gadā uzsāka medicīnas studijas Upsalas universitātē, bet pēc pāris gadiem plaušu tuberkulozes dēļ bija spiests studijas pārtraukt un doties ārstēties uz Kapri salu netālu no Neapoles.

Pēc atveseļošanās Munte turpināja studijas Monpeljē un Parīzes universitātē pie neirologa un psihoterapeita Žana Martēna Šarko.

1880. gadā 23 gadu vecumā kļuva par ārstu Parīzē un ātri ieguva popularitāti, tomēr saglabāja iejūtību pret nabadzīgiem pacientiem, kurus ārstēja bez maksas.

1884. gadā Munte ārstēja holēras slimniekus epidēmijas laikā Neapolē.

1887. gadā viņš iegādājās pussagruvušu māju Anakapri pie Sanmikeles baznīcas (Villa San Michele) Kapri salā, kuras atjaunošanai unm labiekārtošanai veltīja lielu daļu no sava turpmākā mūža.

Lai iegūtu naudu būvniecības turpināšanai, 1890. gādā Munte atvēra savu privātpraksi pie Spāņu kāpnēm Romā.

1908. gadā viņš kļuva par Zviedrijas karalienes Viktorijas ārstu, kura atkārtoti veseļojās Kapri salā.

1910. gadā viņš iegādājās vasarnīcu mežā pie Siljana ezera Zviedrijā. Pirmā pasaules kara laikā Munte, kas bija precējies ar anglieti, pieņēma Lielbritānijas pilsonību un dienēja britu armijas medicīniskajā daļā. Šajā laikā tapa viņa pirmā grāmata Red Cross, Iron Cross ("Sarkanais Krusts, Dzelzs krusts").

Acu slimības dēļ viņš bija spiests pamest Kapri salu un pārcelties uz Zviedriju, kur angliski uzrakstīja atmiņu un dzīves filozofijas grāmatu The Story of San Michele ("Stāsts par Sanmikelu").

Pēc izdošanas 1929. gadā tā kļuva par vienu no vispopulārākajām 20. gadsimta grāmatām.

Veiksmīgas acu operācijas rezultātā viņš daļēji atguva redzi un atkal atgriezās savā Sanmikeles villā Anakapri.

Otrā pasaules kara laikā Munte 1942. gadā pieņēma Zviedrijas karaļa Gustava V uzaicinājumu un apmetās uz dzīvi Stokholmas karaļa pilī.

Miris 1949. gada 11. februārī Stokholmā.

Citāti no grāmatas Stāsts par Sanmikelu

• “Cik bezgala lēni velkas laiks tiem, kam nav nekā cita ko darīt kā gaidīt.”

• “Cilvēks ir radīts, lai nestu savu krustu, tāpēc viņam doti stipri pleci. Var izturēt bezgala daudz, ja nav zaudējis cilvēku sevī. Viņš var dzīvot bez cerības, bez draugiem, bez grāmatām, pat bez mūzikas, kamēr vien vēl spēj klausīties savās domās, putna dziesmā aiz loga un jūras tālajā balsī.”

• “Bija kaut kas ļoti kaitinošs un neanglisks uzmācībā, ar kādu viņš stāstīja savus dažādos piedzīvojumus un vienmēr izrādījās par varoni, – pārāk daudz Ego jūsu Kosmosā, jaunais cilvēk, es nodomāju. Viņš likās zinām un saprotam visu: antīko mākslu, arhitektūru, psiholoģiju, nāvi un aizkapa dzīvi. Medicīna šķita esam viņa jājamzirdziņš, viņš dēvējās par nervu speciālistu un lielījās, ka bijis Šarko audzēknis, kā jau tādi parasti mēdz lielīties. Dievs, stāvi klāt viņa pacientiem, es sevī nodomāju.”

• “Cilvēks neizturētu dzīves smagumu, ja zinātu savu nāves stundu.”

• “Bet kā Viņa varēja būt tik cietsirdīga, Viņa, kas prata būt bezgala maiga? Kā Viņa varēja atņemt tik daudz jaunības un dzīvības ar vienu roku, spēdama dāvāt tādu mieru un laimi ar otru? Kāpēc viena sava upura kaklu Viņa aizžņaudz ar tik gausu roku, bet otru nogalina ar zibenīgu cirtienu? Kāpēc Viņa tik ilgi cīnās ar maza bērna dzīvību, kamēr veča dzīvībai ļauj aizplūst žēlsirdīgā miegā? Vai varbūt Viņas uzdevums bija ne tikai nogalināt, bet arī sodīt?”

• “Apendicīts labākajās aprindās tolaik bija modes slimība, cerība uz apendicītu bija visu sūdzību pamatā. Visām nervozajām dāmām bija apendicīts – ja ne vēdera dobumā, tad galvā noteikti, tur tas plauka un zēla brīnišķīgi, un viņu medicīniskie padomdevēji ņēma to vērā. Tāpēc arī es maz pamazām sāku ļauties apendicīta straumei un ar mainīgām sekmēm ārstēju to jau daudzām pacientēm. Bet, kad paklīda baumas, ka Amerikas ķirurgi izsludinājuši pret to karagājienu un Savienotajās Valstīs visas aklās zarnas tiek grieztas laukā, apendicīta gadījumi paniski saruka. Šausmas!”

• “Uzticība. Kas ir uzticība? Kur tā rodas – galvā vai sirdī? Vai tā nāk no mūsu intelekta augšējiem slāņiem vai arī, līdzīgi varenam laba un ļauna atzīšanas kokam, sakņojas mūsu būtības dziļumos? Kādi tai sazināšanās ceļi? Vai to nolasa no acīm vai saklausa vārdos?”

• “Bez līdzjūtības nav laba ārsta.”
• Kad es atkal ieraudzīju Sanmikelu, man tā likās skaistāka nekā jebkad. Nams mazs, istabu arī maz, toties jo daudz lodžiju, terašu un lapeņu, lai skatītos jūrā, saulē un mākoņos, – dvēselei vajag vairāk telpas nekā miesai.

• Jo ātrāk mēs saprotam, ka liktenis ir mūsos pašos, nevis zvaigznēs, jo labāk. Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī, velti tērēsim laiku, gaidīdami to no citiem, nekādu pārpalikumu viņiem nav.

• Ko tu paturēsi sev, to pazaudēsi, ko aizdosi prom, tas mūžam būs tavs.

• Visām nervozajām dāmām bija apendicīts – ja ne vēdera dobumā, tad galvā noteikti.

• Jo mazāk tavs pacients nojauš patiesību, jo labāk.

• “Ak vai, suņa mūžs ir tik īss, un nav starp mums neviena, kas nebūtu sērojis pēc zaudētā drauga! Jūsu pirmā izjūta, jūsu pirmie vārdi, kad esat viņu guldījuši parkā zem koka, – ka nekad, nekad vairs jums nebūs cita suņa, ka neviens cits suns nevar aizstāt viņu, ka neviens cits suns jums nevar būt tas, kas bija šis. Jūs maldāties. Tas nav šis suns, ko mēs mīlam, tas ir suns kā tāds. Viņi visi ir vairāk vai mazāk vienādi, viņi visi ir gatavi mīlēt jūs un būt mīlēti.”

• “Es zinu, ka dzīve ir skaista, bet zinu arī, ka mēs bieži to samaitājam, pārvēršot muļķīgā farsā, sirdi plosošā traģēdijā vai pat abos uzreiz, tā ka galu galā vairs pat nezinām – smieties vai raudāt. Raudāt ir vieglāk, bet smieties – prātīgāk, ja vien mēs nesmejamies balsī.”

• “Kāpēc valsts izšķiež simtreiz vairāk naudas, apmācot slepkavošanai nekā apmācot dziedināšanai? Kāpēc neceļ vairāk slimnīcu un mazāk baznīcu, dievu var pielūgt visur, bet operēt renstelē nevar! Kāpēc mēs ceļam tik daudz krāšņu namu profesionāliem slepkavām un kramplaužiem un tik maz bezpajumtes nabagiem pilsētu nomalēs?”

• “Mēs visi zinām – gandrīz katra pārliecīga bagātība ir veikli maskētā veidā nozagta nabagajiem.”

• “Ko jūs paturat sev, to zaudējat, ko atdodat citiem, to saglabājat uz visiem laikiem.”

• “Visu, kas mums pa īstam derīgs, mēs varam nopirkt par mazumiņu naudas, vienīgi nevajadzīgais pērkams par augstu cenu. Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi dod mums kā dāvanu. Mums ļauts noskatīties saules lēktos un rietos, mākoņu slīdēšanā pa debesīm, mežos un laukos, jūras varenībā, visā, nemaksājot par to ne peniju. Putni dzied mums par velti, un lauku puķes mēs, garām ejot, varam saplūkt ceļmalā.”

• “Dvēselei vajag vairāk telpas nekā miesai.”

• “Mēs zinām tikai to, ka mums jāmirst, un patiesībā tas ir vienīgais, ko mēs noteikti zinām par savu nākotni. Viss pārējais ir tikai minējumi, kas laika gaitā bieži vien izrādās maldīgi.”

• “Jo ātrāk mēs saprotam, ka liktenis ir mūsos pašos, nevis zvaigznēs, jo labāk. Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī, velti tērēsim laiku, gaidīdami to no citiem, nekādu pārpalikumu viņiem nav. Bēdas mums jāpanes pašiem, kā nu protam, būtu negodīgi uzvelt tās otram – vienalga, vai tas būtu vīrietis vai sieviete. Mums jāizcīna mūsu cīņas pašiem un jāsit, cik rokai spēka, jo esam dzimuši par cīnītājiem. Miers kādu dienu nāks mums visiem, miers bez sakāves negoda pat uzvarētajam, ja vien viņš būs darījis visu, kas viņa spēkos.”

***

Nāve ir žēlsirdīgāka par mums.

***

Pienāks laiks, kad cilvēkā izgaisīs pats slepkavošanas prieks. Kamēr tas vēl nav noticis, cilvēkam nav ne mazāko tiesību dēvēties par civilizētu būtni, viņš ir tikai barbars, ķēdes loceklis starp mežonīgajiem senčiem, kuri kāvās uz dzīvību un nāvi ar akmens cirvjiem jēlas gaļas gabala dēļ, un starp nākotnes cilvēku.

***

Mīlestība sievietei nozīmē vairāk nekā vīrietim, tā viņai nozīmē visu. Tomēr tā nav tikai juteklība parastajā vīriešu izpratnē. Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosina viņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām.

***

Zināšanas mēs varam mācīties no citiem, gudrība mums jāmācās pašiem.

***

Ko jūs paturat sevī, to zaudējat, ko atdodat citiem, to saglabājat uz visiem laikiem.

***

-Kas ir veiksmes atslēga? Uzticība. Kas ir uzticība? Kur tā rodas – galvā vai sirdī? Vai tā nāk no intelekta augšējiem slāņiem vai arī, līdzīgi laba un ļauna atzīšanas kokam, sakņojas mūsu bagātības dziļumos? Kādi tai sazināšanās ceļi? Vai to nolasa no acīm vai saklausa vārdos?

-Nemāku teikt, zinu tikai, ka to nevar iegūt ne no grāmatām, ne pie pacientu gultām. Tā ir burvju dāvana, kas vienam ielikta šūpulī, bet otram liegta. Ārsts, kam ir šī dāvana, var uzcelt slimnieku gandrīz vai no miroņiem.

************

Kāds citāts, bet divos tulkojumos:

Suņu inteliģence ir kļuvusi par sakāmvārdu, taču viņi savā saprātā ir dažādi, un tas jau ir manāms kucēniem, kuri tikko atvēruši acis. Starp suņiem ir pat stulbi, lai gan daudz retāk nekā starp cilvēkiem. Kopumā saprast suni un iemācīties lasīt tā domas nav nemaz tik grūti. Suns neprot izlikties, mānīt un melot, jo neprot runāt. Tāpēc vien - Suns ir svētais.

Suņa saprāts ir vispārzināms, bet ir liela atšķirība saprāta pakāpēs jau starp kucēniem, tikko viņiem atveras acis. Gadās pat dumji suņi, bet muļķu procents starp viņiem ir daudz zemāks nekā starp cilvēkiem. (citāts no Vizmas Belševicas tulkojuma 1971.gada izdevumā)