1927. gadā Ausmas māte Anna apprecējās ar Imantu Beliņu (dzimis 1898., miris izsūtījumā Komi apgabalā Krievijā).

Beliņu ģimenei piederēja 63 ha zemes un tā ļoti prasmīgi saimniekoja savā saimniecībā.

Ģimenē piedzima divas meitas: Ausma (1928), Vija (1933) un dēls Viesturs (1939).  Pēc padomju armijas uzvaras pār Vāciju (1945.), Latvijā palika padomju armija un atkal nodibinājās padomju vara.

Tā nepazina žēlastību ne pret tiem, kas darbojās neatkarīgās Latvijas organizācijās, ne arī tiem, kas vācu okupācijas laikā strādāja kādās iestādēs, ne arī pret tiem, kas bija nelikumīgi iesaukti leģionā. Arī tie, kas bija čakli zemkopji savā saimniecībā, ļoti nepatika padomju varai, viņus ieskaitīja kulakos, tātad - tautas ienaidnieki, kuri jāiznīcina. Visus šos cilvēkus sodīja. 

Smagi cieta arī Beliņu ģimene. Par savu vecāku likteni pastāstīja Beliņu jaunākā meita Vija Biķerniece, kuras ģimenei padomju laikā bija jāpārcieš smagi pārbaudījumi – zemes atņemšana, mātes izvešana, tēva nāve. 

Vija Biķerniece stāsta: „Mana māte Anna jaunībā strādāja par piena pārraugu, jo bija ieguvusi attiecīgu izglītību. Kad apprecējās ar tēvu Imantu Beliņu, abi strādāja savā saimniecībā Šķibes pagastā. Neatkarīgajā Latvijā viņi bija ļoti pārtikuši.

Tēvs bija aizsargu organizācijā. Māsa Ausma ir beigusi Šķibes pamatskolu un pēc profesijas ir grāmatvede. Jaunākais brālis Viesturs tolaik vēl bija mazs.

Es sāku mācīties 1941.gadā, bet skolas darbība bija traucēta, tā bija atkarīga no armijas vajadzībām.

1944. g. rudenī armija mūsu ģimeni ar varu izdzina ārā no mājas, jo fronte bija ļoti tuvu, mums atļāva atgriezties tikai pēc trim nedēļām.

1944. g. Ziemassvētkos notika vislielākās kaujas, kad kādas trīs dienas mājās visi logi un durvis drebēja, jo netālu no mums atradās tā saucamais „Kurzemes katls”, kurš padevās tikai 1945.g. kapitulācijā.

  Kad padomju vara atgriezās, jau 1945.g. 7.septembrī manu tēvu Imantu apcietināja, kā iemeslu minot, ka viņš bija aizsargu organizācijā. Tā es tēti vairāk arī neredzēju. Daudzus gadus vēlāk ģimene saņēma ziņu, ka viņš ir bijis izsūtījumā un miris Komi apgabalā, kur strādājis ļoti smagos darbos, kas paņēma visus spēkus, pēc tam arī dzīvību. 

1945. g. martā pagastā nodibināja padomju saimniecību (jeb sovhozu; atšķirībā no kolhoza tur tika nodarbināti strādnieki, kam bija noteikta darba alga). Galvenokārt audzēja miežus, arī apiņus. Māte sākumā strādāja lauku brigādē, vēlāk par noliktavas pārzini.

Māsa Ausma strādāja kantorī, grāmatvedības nodaļā. 

1949.g. 25.martā notika iedzīvotāju izvešana. Pagastā kāds bija uzzinājis un arī mūs brīdinājis, ka mūsu ģimenei draud izvešana. Māsai no aresta un izvešanas izdevās izvairīties. Brālis Viesturs bija saslimis, gulēja ar ļoti augstu temperatūru, tādēļ māte palika mājās kopā ar viņu. Kad ieradās izvedēji, māte bija lūgusies, lai ņem viņu vienu, lai slimo dēlu atstāj. Tā arī notika - dēlu atstāja un māti aizveda vienu.

Arī es netiku izvesta, jo par mani māte nebija neko teikusi - tolaik es mācījos Bulduru Dārzkopības tehnikumā un nedzīvoju mājās. Tā mēs ar māsu Ausmu un brāli palikām vieni. Izdzīvot palīdzēja māsa Ausma. Tehnikumā bieži nācās rēķināt, cik stundu līdz pusdienām, jo pastāvīgi gribējās ēst. Māsa bija dabūjusi darbu Slokas papīrfabrikā, un viņa paņēma brāli pie sevis."

1956. g. Ausmas māte Anna Beliņa atgriezās no Sibīrijas Latvijā un viņai laimīgā kārtā izdevās atgūt savas mājas Dobeles rajonā un viņa varēja turpināt darbu sovhozā.

Avots: Dobeles novadpētniecības materiāli, ko apkopojusi vēsturniece Emīlija Varkale.