Jaunlatvietis Auseklis Miķelis Krogzemis (1850–1879) latviešu dzejnieks 

Auseklis ir izcils tautas romantisma pārstāvis, tautiskās atmodas laikmeta spilgtākais darbinieks.

Viņa literārais mantojums ieņem redzamu vietu latviešu kultūras krātuvē. Izmantojot vēstures un mitoloģijas tematiku, latviešu folkloru un dabas tēlojumus dzejā (arī satīriskā) un prozas darbos.

Izmantodams cariskās Krievijas rusofīlās aristokrātijas centienus no Baltijas izspiest vācu muižniecību, arī viņš dzēlīgi kritizēja vācu muižniecību un mācītājus, bet paralēli- cēla godā latviešu tautas senatni, modināja tautas pašapziņu. Tāpat Auseklis rakstīja par literatūras un valodas jautājumiem, par tautas izglītību. 

***

Miķelis Krogzemis dzimis 1850.gada 18.septembrī nomas saimnieka ģimenē Valmieras apriņķa Ungurpils “Sīpolos” (netālu no Alojas).

Mācījās Alojas, tad Dikļu un Ērgļu draudzes skolās, pēc tam J. Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā, kur iepazinās un iemīlēja vācu dzeju. Jau studiju gados viņš sāka atdzejot F.Šillera, J.V.Gētes un H.Heines darbus. J.Cimzes ierosināts, Auseklis vāca folkloru un uzrakstīja pirmos oriģināldzejoļus.

Par spīti seminārā valdošajam vāciskajam garam, dzejnieks kļuva par dedzīgu jaunlatvieti un tautas pašapziņas modinātāju. Auseklis sadraudzējās ar mūziķiem brāļiem Jurjāniem, lasīja Rietumeiropas apgaismotāju un materiālistu darbus (Ž.Ž.Ruso, L.Feierbahu), kļuva par baznīcas noliedzēju un cīnītāju par latviešu tautas nacionālo kultūru.

Periodikā sāka parādīties Ausekļa dzejoļi, asas satīras par bizmaņiem un mācītājiem, kas viņam sagādāja dumpīga dzejnieka slavu, izraisīja nesaprašanos ar vietējiem mācītājiem, kuru pārraudzībā atradās Vidzemes skolas.

Tādēļ viņam nācās bieži mainīt darba vietas – vispirms dažus mēnešus viņš strādāja skolā Jaunpiebalgā, tad Cēsīs, divus gadus Lielvārdē (1872–1874), pēc tam vairākās skolās Rīgā.

Izmantojot Krievijas varas aprindu negatīvo nostāju pret visu rietumniecisko, viņš vērsās pret pārvācošanas politiku skolās un vienlaicīgi aicināja Latvijas skolās mācīt latviešu valodu (gadu pēc pēc viņa nāves, latviešiem nācās sastapties jau ar piespiedu rusifikācijas problēmu, jo Krievija ieviesa apmācību tikai krievu valodā)

Par šo tematiku viņš uzrakstīja satīrisku dzeju Vēstule iz Cēsīm.

19.gs. 70.gados Auseklis kļuva par izcilāko tautiskā romantisma pārstāvi latviešu literatūrā. 1873.gadā viņš izdeva pirmo krājumu, kas saucās vienkārši – Dzejas.

1873.gadā arī Auseklis uzrakstīja slaveno Gaismas pili,  kurai 1899.gadā J.Vītols sacerēja mūziku.

Nedabūjis darbu Latvijā, 1874.gadā Auseklis aizbrauca uz Pēterburgu, kur strādāja par skolotāju privātģimnāzijā. Pēterburgā viņš sarakstīja dzeju krājumu Ozolu vaiņagi (1875) un sastādīja Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendāru 1879.gadam, kas tiek uzskatīts par moderno kalendāru izdošanas sākumu (tur ievietoti arī aptuveni 300 latvisku personvārdu darinājumi). Ausekļa satīriskā dzeja tika publicēta Pēterburgas literārās biedrības “Burtnieks” izdevumos, viņš piedalījās satīriska almanaha “Dunduri” izdošanā.

Pēterburgā dzejnieks saslima ar tīfu un slimnīcā nomira 1879.gada 25.janvārī 28 gadu vecumā. Apglabāts viņš Alojas kapos 1879. ada 6. februārī.Kopš 1928. gada Alojas vidusskola nosaukta Ausekļa vārdā.Alojas Ausekļa vidusskolas pagalmā atrodas tēlnieces Martas Langes veidots dzejnieka krūšu tēls.Alojas muzejā ir  dzejniekam Auseklim veltīta ekspozīcija. Viņa dzimtās mājas "Sīpoli" izsolē pārdotas, bet  mājas pagalmā bijušās dzīvojamās rijas vietā,kurā piedzima Auseklis, atrodas tēlnieka Friča Ešmita veidots peimiņas akmens.

BIBLIOGRĀFIJA:

Dzejas no Ausekļa (1873) Dzejoļos atainotas tautas cīņas, apdziedāti pagātnes dievi un dabas skaistums. Krājums nāca klajā uz Pirmajiem Vispārīgajiem dziesmu svētkiem, kuros Auseklis piedalījās Lielvārdes kora sastāvā.

• Ozolu vaiņagi (1875)
• Dziesmu vītols (1877) Dzejas krājums sastādīts kopā ar Baumaņu Kārli Pēterburgā.
• Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendārs 1879.gadam

DZEJA:

Gaismas pils

Kurzemīte, Dievzemīte,

Brīvas tautas auklētāj’.

Kur palika sirmi dievi?

Brīvie tautas dēliņi?

Tie līgoja vecos laikos

Gaismas kalna galotnē.

Visapkārt egļu meži,

Vidū gaiša tautas pils.

Zelta stabiem, zītar jumtu,

Sidrabotiem pamatiem.

To negāza gaisa vētras,

Kara viļņu bangojums.

Asiņainas dienas ausa

Tēvu zemes ielejā,

Vergu valgā tauta nāca,

Nāvē krita varoņi.

Ātri grima, ātri zuda

Gaismas kalna staltā pils.

Tur guļ mūsu tēvu dievi,

Tautas gara greznumi.

Sirmajami ozolami

Pēdīgajo ziedu dod:

Tas slēpj svētu piles vārdu

Dziļās siržu rētiņās.

Ja kas vārdu uzminētu,

Augšā celtos vecā pils!

Tālu laistu tautas slavu,

Gaismas starus margodam’.

Tautas dēli uzminēja

Sen aizmirstu svētījumu:

Gaismu sauca,

Gaisma ausa,

Augšām cēlās

Gaismas pils!                                    

1873

Beveriņas dziedonis.

Beveriņas staltā pilī

Tāluvaldis valdīja.

Viņa slava tālu tālu

Visā zemē izpaudās.

Igaunīši, bālenīši,

Naidu cēla Latvijā:

Viņas pilij virsū mācās,

Skaudras bultas šaudīja.

Kara vētra, kara vētra pili gāzīs gruvekļos!

Ai, ai, aijajā! pili gāzīs gruvekļos!

Ozolrungas, egļu vāles galvas skaldīs varoņiem,

Ai, ai, aijajā! galvas skaldīs varoņiem!

Augstu, augstu vaļa logā – valā logā

Vaidalotis parādās – parādās.

Sirmiem matiem. baltu bārzdu - baltu bārzdu,

Vaidu kokle rociņās - rociņās:

Strinkšķēja kokles, dziedāja vecais,

Igauņiem vāles iz rokām šļuka.

Nu vairs nerūca kara bungas,

Nu vairs nekvieca somu dūkas.

Dziesmu vairogs atsita bultas,

Dziesmu skaņa pārņēma troksni,

Dziesmu vara aizdzina karu,

Tautu izglāba dziesmu gars!

**************

Strādājis Lielvārdes draudzes skolā no 1872.-1874.gadam. Ausekļa laikā skola pilveidojusies, viņš daudz drošāk nekā iepriekšējie skolotāji, mācīja arī vēsturi un literatūru. Auseklis, šeit strādādams, vakaros bieži ienāca skolēnu guļamistabās, klausījās pasakas, pierakstīja tautasdiesmas un tās sūtīja K.Barona "Latvju dainām". Auseklis, tieši Lielvārdē strādādams, uzrakstīja savu pirmo dzejoļu krājumu, kas iznāca 1873.gadā, kad dzejniekam bija tikai 22 gadi. Lielvārdē Auseklis dziedāja draudzes korī, piedalījās ar to pirmajos Dziesmu svētkos un iestudēja ar lielvārdiešiem pirmās latviešu teātra izrādes novadā (1873.g. decembrī un 1874.g. februārī). Avots - Ogres ceļvedis 2, 1998.