1993. gada 17. janvārī Sietlā, Vašingtonas pavalstī noslēdzās ilggadējās Mineapoles Akadēmiskās Kopas biedrenes un apgāda «Akadēmiskā Dzīve" ilggadējās darbinieces Līnas Ratermanis darbīgais mūžs 97 gadu vecumā. Pāris pēdējos gados viņai nācās cīnīties ar slimībām, bet mineapoliešu atmiņās viņa paliek tāda pat, kāda viņa bija, dzīvojot un darbojoties mūsu vidū: inteliģenta, uzticama, vienmēr laipna, darbīga, visiem palīdzēt gribētāja.
Viņas mūžs sākas 1895. g. 15. septembrī Kandavā, bet drīz ģimene pārceļas uz Rīgu. Beigusi P.Dolgiha ģimnāziju Rīgā, viņa strādā par skolotāju Viļakā un Rīgā. 1917. gadā jādodas bēgļu gaitās uz Krieviju, kur strādā par skolotāju un paralēli sāk studēt Kazaņas universitātē. 1921. gadā viņa iestājas Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. 1930. g. beidz tās Vēstures nodaļu ar mag.hist. grādu ar plašu diplomdarbu «Kristaps Georgs Cigenhorns un 18. gadu simteņa Kurzemes zemnieku stāvoklis." Viņas mentors ir ievērojamais vēstures profesors Roberts Vipers, kuru viņa vēl 1992. g. rudenī vēstulē piemin kā ideālu profesoru. Viņa dēls, mākslas vēstures profesors Boriss Vipers, atbraucis no Krievijas, neprot pietiekami latviešu valodu, lai lasītu lekcijas. Tās viņš uzrakstījis krieviski, un Ratermane tās tulkojusi latviski, lai varētu nolasīt. Šī palīdzība esot bijusi vajadzīga tikai pāris gadus, jo prof. В.Vipers samērā ātri latviešu valodu apguvis.
Darbs Ārlietu ministrijā līdztekus studijām rit galvenokārt Rietumu valstu nodaļā, bet 1935. gadā Ratermani komandē par biroja darbinieci uz Latvijas sūtniecību Maskavā. Viņa tur strādā arī vēl 1940. gadā, kad Latviju iekļauj Padomju Savienībā un sūtniecību likvidē. Savu 1940. gada pieredzi sūtniecībā Maskavā Ratermane aprakstījusi «Akadēmiskajā Dzīvē".
1940. g. septembrī viņa atgriežas Latvijā, kur atrod darbu par sekretāri un tulku Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Vācu okupācijas laikā viņa Rīgā veic tādu pat darbu vācu iestādēs. 1944. g. oktobrī Ratermane kopā ar vidusskolas vecuma māsasmeitu atstāj dzimteni, māsai ar slimo vīru paliekot Latvijā.
Māsasmeita Velta un vēlāk arī tās meita Ilze ir Ratermanes ģimene vārda vistiešākajā nozīmē. Sākumā Ratermanei jārūpējas par jauno paaudzi, bet dzīves norietā viņu mīļi un gādīgi aprūpē. Bēgles vispirms aizbrauc uz Čehoslovakiju, bet tad jādodas tālāk uz Bavāriju, kur Fišbahas nometnē, Skalbes ģimnāzijā R.
vairākus gadus strādā par vācu valodas skolotāju. 1949. gada vasarā ceļš ved pāri jūrām uz ASV.
Pastāvīga dzīvesvieta atrodas Mineapolē, kur drīz pēc Mineapoles un St. Paulas latviešu luteriskās draudzes nodibināšanās 1951. gadā Ratermane kļūst par tās darbvedi līdz aiziešanai pensijā 1966. gadā. Savas plašās valodu zināšanas Ratermane daudzus gadus liek lietā, tulkojot amerikāņu iestādēm dokumentus ieceļošanas, ciemošanās, mantošanas un citu darīšanu kārtošanai; gadās arī tulkot vēstules cilvēcisku kontaktu uzturēšanai.
Latvijā Ratermane bijusi vairākus gadus Starptautiskās akadēmisko sieviešu apvienības sekretāre, Filologu biedrības un Vēstures skolotāju biedrības locekle. Mineapolē viņas sabiedriskā darbība ir galvenokārt Akadēmiskās Kopas lokā. Biedru un literārās grupas vakaros Ratermane ir bieži referente galvenokārt par literārām tēmām, jo spēj lasīt daudzus autorus oriģinālvalodā. Tā viņa, piemēram, mūs iepazīstināja ar Solžeņicina darbiem. 1960-to gadu beigās, kad apgāds "Akadēmiskā Dzīve" vairākās fāzēs pārceļas no Indianapoles uz Mineapoli, viņa uzņēmās darbvedes pienākumus grūtajā pārejas posmā un ar prieku to turpināja vēl 12 gadus līdz 1980. gadam, kamēr vien acu gaisma to atļāva.
1987. gadā ģimenes abas vecākās locekles pārceļas uz Sietlu, pievienojoties trijotnes jaunākajai loceklei Ilzei, kas tur itin labi iedzīvojusies. Tai laikā Ratermanei dzirde ir gandrīz pilnīgi pazudusi, redze tik vāja, ka  espiestu vārdu arī ar palīglīdzekļiem lāga nespēj salasīt. Bet prāts ir ass, domu daudz: sazināšanās var notikt, Ratermanei runājot, sarunu partnerim zīmējot milzu burtus uz baltas loksnes atbildēm. Protams, tādā veidā jaunu draugu loku nav iespējams iegūt un daudz stundu paiet noslēgtībā, arī gandrīz pastāvīgās sāpēs. Jau vairākus gadus viņa vēstulēs ir ilgojusies pēc atpestīšanas. Tā nu ir saņemta. (Akadēmiskā dzīve, 1993)