Astrīda Lindgrēne

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
14.11.1907
Miršanas datums:
28.01.2002
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Astrid Anna Emilia Lindgren
Papildu vārdi:
Ericsson, Lindgrēna
Kategorijas:
Rakstnieks
Tautība:
 zviedrs
Kapsēta:
Stockholm, Hedvig Eleonora Church

Zviedru rakstniece,  25. visu laiku visvairāk valodās tulkoto darbu autore (2012)

***

Iekšēji es vienmēr esmu bijusi lauku meitene no Vimmerbijas, - ir teikusi Astrida Lindgrēne. "Es rakstu bērnam sevī."

Lindgrēnei bija jau 38 gadi, kad viņa atklāja dotību rakstīt un stāstīt stāstus.

"Vienīgais, ko uzdrīkstos cerēt - iespējams, ka manas grāmatas veicinās cilvēcību, labāku dzīvi un demokrātiskus uzskatus manu lasītāju vidū," viņa rakstīja atmiņās. 

Mudīte Treimane, kuras biogrāfiskā grāmata Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi tiks laista klajā novembra beigās, stāsta: reiz kāda sieviete uz ielas rakstniecei saujā iespiedusi mazu papīra strēmelīti, uz kuras bijis rakstīts "Paldies, ka apzeltījāt manu drūmo bērnību!"

Lindgrēnes grāmatas izdotas vairāk nekā 100 valstīs. Latviski tulkots 31 darbs.

«Pepija Garzeķe» Leļļu teātrī

1907 Zviedrijas dienvidos dzimušās mazulītes pilnais vārds ir Astrida Anna Emīlija Ēriksone.

Viņas tētim Sāmuelam Augustam bija tikai 13 gadu, kad viņš satika Hannu un iemīlējās deviņus gadus vecajā meitenē.

Pēc 17 gadiem Hanna kļuva par zemnieka Sāmuela Augusta sievu, lai gan bija gribējusi studēt un kļūt par skolotāju.

Ģimenes mājā Nēsā auga četri bērni: Gunnars, Astrida, Stīna un Ingejērda. "Labākais bija tas, ka es izbaudīju drošību un bērnību," vēlāk atzina Astrida

1920 Kādu dienu Astrida pēkšņi apjauta, ka ir par vecu, lai rotaļātos. Un kļuva par dumpīgu pašpuiku.

1924 Astrida sāka strādāt laikrakstā par korektori, gatavoja mazus rakstiņus par vietējiem svētkiem. Divus gadus vēlāk viņa devās uz Stokholmu, lai mācītos par stenogrāfisti.

1926 Piedzima dēls Larss, mīļi saukts par Lasi. Viena pati Astrida nespēja par zēnu parūpēties, tādēļ uz laiku nodeva viņu audžuģimenei Kopenhāgenā. Viņa apciemoja Lasi, cik bieži vien varēja, un, tiklīdz radās iespēja, ņēma uz mājām. 

1931 Pavasarī Astrida apprecējās ar Stūri Lindgrēnu un kļuva par mājsaimnieci. Vīrs bija mīļš pret Astridu, kopdzīve bija saticīga, bet, kad biogrāfe viņai jautāja, vai Astrida bija iemīlējusies, rakstniece tikai pasmējās: "Es bērnus vienmēr esmu mīlējusi vairāk nekā vīriešus." Ģimenē sāka dzīvot arī dēls Larss. "Viņa nebija no tām mātēm, kuras apsēžas parkā uz soliņa un vēro, kā bērni spēlējas. Viņa arī gribēja spēlēties, un man ir aizdomas, ka viņa domāja - kamēr es to daru, tikmēr ir jautri!" kādā intervijā teica Larss Lindgrēns. 

1934.gada pavasarī piedzima Astridas otrais bērns Kārina.

1940 Astridai piedāvāja darbu slepenpolicijas vēstuļu cenzūras nodaļā. Viņa to pieņēma, jo darba laiks bija elastīgs un dienas lielāko daļu viņa varēja būt mājās ar bērniem. Darbs cenzūras birojā bija tik slepens, ka par to Astrida neuzdrošinājās rakstīt pat dienasgrāmatā. Taču viņa bija spiesta lasīt vēstules par bērniem, kurus nogalina, par cilvēkiem, kuri mirst badā, un šīs šausmas viesa viņā izmisumu. To Astrida vēlāk pārvērta pasakās par cīņu starp labo un ļauno, īpaši darbos Mio, mans Mio un Brāļi Lauvassirdis.

1941 Astrida bija 38 gadus veca, kad atklāja, ka viņai ir dotības stāstīt stāstus, kurus bērni grib klausīties. "Manai septiņus gadus vecajai meitai bija plaušu karsonis. Katru vakaru, kad es sēdēju pie gultiņas, viņa man dīca, kā jau bērni mēdz to darīt: "Lūdzu, mammīt, pastāsti man kādu stāstu!" Kādu vakaru, kad jau biju nokausēta, es pajautāju: "Par ko lai tev pastāstu?" Viņa atbildēja: "Pastāsti par Pepiju Garzeķi." Viņa šo vārdu bija radījusi vienā acu mirklī. Es nejautāju viņai, kas ir Pepija Garzeķe. Es vienkārši sāku stāstīt, un, tā kā Pepijas vārds bija dīvains, tad arī meitene bija dīvaina. Pepija atstāja lielu ietekmi uz Kārinu un vēlāk arī uz viņas draugiem." Rudmatainā Pepija kļuva par bērnu brīvības kustības tēlu: "Vai tad mēs nedzīvojam brīvā zemē? Vai tad jūs nevarat staigāt, kur vien jums patīk?" Viņa ir visstiprākā meitene pasaulē, bet nekad neizmanto savu spēku, lai cīnītos.

1944 "Kādā sniegotā 1944.gada marta vakarā es pastaigājos pa parku Stokholmas centrā. Ceļš bija apledojis. Es kritu, ievainoju kāju (Astrida sastiepa potīti) un tā biju spiesta kādu laiku palikt gultā. Tad izlēmu pierakstīt stāstus par Pepiju Garzeķi. (..) Kārina svinēja 10.dzimšanas dienu. Man radās ideja manuskriptu pasniegt viņai kā dāvanu. Vēlāk es izšķīros kopiju aizsūtīt izdevējam. Tajā brīdī nedomāju, ka to publicēs! Brīžiem es arī biju šokā par Pepijas uzvedību un vēstules beigās izdevējam piebildu: "Sūtu jums šo manuskriptu cerībā, ka nesacelsiet kājās bāriņtiesu." Jā, man bija divi bērni, un kā tad viņiem vajadzētu izturēties pret māti, kura raksta šādas grāmatas? Kā jau biju gaidījusi, manuskriptu man atsūtīja atpakaļ. Bet es jau biju ķērusies klāt otrai grāmatai." Izdevniecība Raben&Sjogren rīkoja konkursu par grāmatu meitenēm. Astrida aizsūtīja Brita Marija atvieglo savu sirdi. "Notika kaut kas ievērojams — es biju otrā! Nedomāju, ka es kādreiz būtu bijusi laimīgāka nekā tajā 1944.gada rudens pēcpusdienā, kad saņēmu ziņu par balvu." Nākamajā gadā izdevniecība rīkoja jaunu konkursu, šoreiz par grāmatām sešus līdz desmit gadus veciem bērniem. Astrida aizsūtīja pārstrādāto Pepiju Garzeķi un uzvarēja.

Madicken-Pilutta visan ORGINAL

1948 Astrida pirmo reizi devās uz Ameriku. Sieviešu žurnāls Damernas Varld bija noalgojis viņu rakstīt pļāpīgus rakstiņus. Taču Astridu tik ļoti nomāca melnādaino diskriminācija, ka visus viņas rakstus iekrāsoja šī tēma.

1949 Pepiju Garzeķi pirmo reizi izdeva Vācijā. Grāmata saņēma daudz kritikas, jo Pepija Garzeķe runā pretī pieaugušajiem, neprot uzvesties, ir nevīžīga un neaudzināta. Parasti Astrida ļāva kritiķiem vaļu, taču šoreiz atļāvās iebilst: "Dodiet bērniem mīlestību un vēl vairāk mīlestības, un tad laba uzvedība nāks pati no sevis".

1952 Nomira Astridas vīrs. Atlikušo dzīvi viņa nodzīvo kā atraitne.

1955  Tika izdota grāmata Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta par pavisam parastu zēnu, kuram ir visneparastākais draugs pasaulē.

1963 Iznāca grāmata Lennebergas Emīla nedarbi par Kathultas sētas Emīlu, kurš dara nedarbus augu dienu.

1973 Iznāca Brāļi Lauvassirdis, kas Zviedrijas sabiedrībā izraisīja vēl lielākas diskusijas nekā savulaik Pepija Garzeķe, jo bērni saistībā ar nāvi ir tabu tēma. Bija bažas, vai Lindgrēne, ļaujot jaunākajam brālim sekot vecākajam līdzi nāvē, nemudina bērnus uz pašnāvību.

1978 Lindgrēni apbalvoja ar prestižo Vācijas grāmattirgotāju miera balvu. Gatavojoties balvas saņemšanai, Astrīda uzrakstīja runu Vardarbībai - nē!, kurā bērnu audzināšanu saistīja ar vardarbību pasaulē.

Organizatori lūdza viņu atturēties no šādas uzstāšanās, taču rakstniece tomēr publiski pauda pārliecību, ka bērns, kurš bauda mīlestību, ir mācīts mīlestības pilnai attieksmei pret pasauli.  Gluži vai par teiksmu ir kļuvis stāsts par diviem bāreņiem, kuri, izdzirdējuši par rakstnieces aicinājumu nedarīt pāri bērniem, aizbēga no bērnunama.

Viņus atrada Stokholmas dzelzceļa stacijā. Uz pieaugušo jautājumiem viņi atbildēja, ka atbraukuši pie Lindgrēnes, kura uzskata, ka bērnus nedrīkst sist.  Gadu pēc šīs runas Zviedrijā pieņēma likumu, kas aizliedza fizisku ietekmēšanu un vecākiem - vardarbīgu attieksmi pret bērniem.

1981 Lindgrēne ciemojās Maskavā. Padomju Savienībā stāsts par Brālīti un Karlsonu guva milzu popularitāti. Pirmā izdevuma tirāža bija 115 000 eksemplāru.

Tam sekoja 60 dažādi izdevumi krieviski, un kopumā tika pārdots vairāk nekā 10 miljonu eksemplāru.

Lindgrēne kļuva par vienu no nedaudzajiem zviedriem, ko zināja vidusmēra padomju cilvēks, un Karlsona izteiciens "mieru, tikai mieru" kļuva par vienu no sarunvalodas frāzēm.

1985 Lingrēne iesaistījās kustībā pret lielražošanu lauksaimniecībā. "Dagens Nyheter" publicēja viņas rakstu Govīm un ganiem vajag vienam otru. Tas ir sākums trīs gadus ilgai kampaņai, kurā rakstniece kopā ar lauksaimniecības universitātes profesori Kristīnu Forslundu gatavoja rakstus un diskusijas par dzīvnieku labturību Zviedrijā.

1987.g. 80.dzimšanas dienā Zviedrijas premjers pasniedza dāvanu - dzīvnieku aizsardzības likumu, kas tiek nosaukts Lex Lindgren. Astrida ar dāvanu nav apmierināta - likums viņai šķiet pārāk gļēvs un joprojām pieļauj nehumānu attieksmi pret mājlopiem.

1997 Lindgrēni ievēlēja par Gada zviedru. 90 gadu vecā rakstniece vienā no TV raidījumiem teica: "Man šķiet, jūs esat aizmirsuši vienu - es esmu vecs cilvēks, kurš ir kurls, gandrīz akls un pilnīgi traks. Un šo cilvēku jūs esat pasludinājuši par Gada zviedru! Jums vajadzētu uzmanīties no šīs ziņas izplatīšanas, jo citi padomās, ka visa Zviedrija ir tāda…"

2002 28.janvārī Astrida Lindgrēne 94 gadu vecumā nomira savās mājās Stokholmā.

Avots : www.diena.lv/izklaide/astrida-lindgrene-37470, Wikipedia

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas