Arvīds Lūks dzimis 1898. gada 13. martā Skrīveros. 1909. g. Jaunjelgavā pabeidzis pamatskolu, 1914. g. — tirdzniecības skolu Jaunjelgavā. Strādājis par biroja darbinieku un būvniecībā Krievijā. 1917. gadā mobilizēts. Pēc apmācībām Rīgas 542. kājnieku pulkā piedalījies kā ložmetējnieks kaujās pret vāciešiem, kas pārnākuši pāri Daugavai pie Ikšķiles. 1918. gadā, frontei sabrūkot, pulks atkāpjas uz Krieviju. Maskavā Lūku atvaļina no armijas. Saņēmis ziņu par Latvijas valsts nodibināšanu, viņš decembrī atgriežas Latvijā. 1919. g. maijā brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā, kur kalpo Rīgas apriņķa komandantūrā līdz 1920. gadam, pāriedams uz Kara saimniecības pārvaldi. Brīvajā laikā Lūks mācās vakara vidusskolā un, 1924. g. to beidzis, iestājas Latvijas universitātē studēt mežkopību. 1925. gadā Lūks piedalās studentu vienotņu dibināšanā un kļūst par "Zelmeņa" draugu. 1927. gadā, pārtraucis mežkopības studijas, Lūks pāriet uz Juridisko fakultāti, kur studē ar pārtraukumiem, bet universitāti nebeidz. 1939. gadā izstājās no armijas administratīvā kapteiņa pakāpē un strādā Valsts Papīru spiestuvē par Finansu daļas vadītāju un direktora vietnieku. Komunistu okupācijas gadā darbojas Vieglās rūpniecības komisariātā par plānotāju tekstila un ādu rūpniecībai. Vācu okupācijas gados ir direktors Daugavas tekstila, agr. Dūma resp. Feldhūna, fabrikā. 1944. g. Lūku iesauc Latviešu leģionā, robežapsardzības pulkā, kur kapteiņa pakāpē ir rotas komandieris, vēlāk plkv. K. Lobes jaunkareivju depo arī rotas komandieris. Viņu pārceļ uz Pomerāniju, kur 1945. g., izejot no Rostokas ielenkuma, viņš nokļūst Lībekā un jūnijā pie ģimenes. 1949. g., izceļojot uz Austrāliju, Lūks ceļā saslimst un nonācis Adelaidē, turpina ārstēties līdz 1955. gadam, kad Adelaidē var sākt strādāt birojā. Šai gadā izirst 1930. gadā slēgtā laulība ar Lūciju Cielēnu. Meita Edīte mirusi, dēls Māris — lauksaimnieks; Lūks dzīvo viens pats. Arvīda Lūka mūža "mīlestība" ir latviešu skautisms. Kopš 1924. g., kad iestājies skautos un devis vadītāja solījumu, Lūks gadu desmitus bijis viens no dižākajiem skautu vadītājiem. Latvijā viņš darbojās kā 51. SPv, tad štābā bija roveru virsaiša palīgs, centrālās pārvaldes loceklis, "Ugunskura" un „Garezera Rakstu" redaktors, Garezera kursu vadības loceklis un nodarbību rīkotājs. IDN — plašākā skautu darbības noteikumu grāmata visā pasaules skautu kustībā — ir daļēji Arvīda Lūka darbs. Latviešu skautu vislatviskākajā grāmatā "Mazskautu pulciņš" arī krietni izlietots Lūka manuskripts. Vācijas trimdas posmā Lūka ierosmē top „Ceļa Zīmes", ko saņem katrs skauts un gaida, aizbraucot uz tālākām zemēm. Nozīmīgi ir arī "Garezeriešu padomi", kas iznāk 6 grāmatiņās. Vācijas posmā Lūks iegūst Garezera Meža zīmi. Austrālijas posmā Adelaidē Lūks, slimodams un ar ierobežotām kustības spējām, deviņās burtnīcās rakstījis vēstules vadītājiem, vecskautiem — darba plānojumus skautiem un gaidām. 1952. g. top „Ķegums", ko vada Lūks līdz 1958. g. Austrālijas posmā Lūks aktīvi darbojies Saulkrastu (13.) skautu vienībā, Jelgavas (3.) gaidu vienībā, jendas vadībā un skautu pilnvarnieku padomē. 1977. g. kopā ar Austrālijas skautiem un gaidām apceļo Amerikas Sav. Valstis un Kanādu un piedalās 3. Lielajā nometnē Katskiļos. Adelaidē Lūks aktīvi darbojas arī Daugavas Vanagos un sestdienas skolā. 1959. g. nodibina studentu vienību „Atāls". Arvīds Lūks apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, Latvijas atbrīvošanas kara medaļu, skautu Baltās lilijas un Pēlēkā vilka ordeni un gaidu pateicības zīmi. 1975. g. Arvīds Lūks kļūst par Latvijas skautu kustības un arī Latvijas gaidu kustības godabiedru. 1983. gada 3. janvārī vadītājs Arvīds Lūks aiziet mājās — savā aizsaules sirojumā. (Akadēmiskā dzīve, 1987)