Novadpētnieks, zinātņu un tehnikas vēsturnieks

Arturs Eižens Zalsters dzimis tālbraucēja kapteiņa ģimenē Rīgas Jūrmalā, Mellužos, 1922. gada 2. februārī. Mācījies 3. Rīgas Jūrmalas pamatskolā Mellužos un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Bijis 38. vienības sauszemes skauts un 9. vienības jūras skauts. 1939. gadā A. E. Zalsters sāka mācīties Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas nodaļā.

Kara laikā Arturu Eiženu Zalsteru vispirms mobilizēja Vācu armijas gaisa izpalīgos un norīkoja Tanku labošanas grupā Rīgā, ko vadīja militarizētā TODT organizācija, kara beigās 1945. gada aprīlī viņu iesauca Sarkanajā armijā. 1946. gada maijā viņš tika demobilizēts.

Pēc kara A. E. Zalsteram atkārtoti bija jāiestājas Rīgas Valsts tehnikumā, kas bija pārdēvēts par Rīgas Industriālo politehnikumu, jo vācu varas laikā izdotie diplomi netika atzīti. Tehnikumu viņš beidza 1947. gadā ar tiesībām iestāties augstskolā bez eksāmeniem. To viņš izmantoja, kļūstot par LVU Ķīmijas fakultātes studentu, sākotnēji izvēloties farmācijas tehnoloģijas nodaļu, bet pēc tās slēgšanas 1950. gadā pārgāja uz silikātķīmijas nodaļu, ko beidza 1952. gadā.

Turpmāk strādājot Centrālajā zinātniskās pētniecības būvmateriālu laboratorijā, A. E. Zalsters pārkvalificējās par inženieri konstruktoru nestandarta iekārtu konstruēšanā. Par šajā laikā paveikto liecina iegūtās piecu izgudrojumu autorapliecības.

Pateicoties teicamajām vācu valodas zināšanām, A. E. Zalsters no 1980. gada sāka strādāt Latvijas Valsts vēstures arhīvā pie Kurzemes zemes arhīva materiāliem, kas bija atgūti no Vācijas. Ilgstošos komandējumos, strādājot Ļeņingradā, viņam bija iespēja izmantot PSRS Centrālā valsts vēstures arhīva, Ermitāžas un citas rokrakstu kolekcijas. Tad viņš arī pabeidza senās rakstības kursus, kas vēlāk lieti noderēja, pētot Kurzemes hercogu laikmeta liecības.

Kopā ar arheoloģi Melitu Vilsoni A. E. Zalsters no 1980. līdz 1985. gadam vadīja pētnieku grupu, izstrādājot arī Vecrīgas arheoloģiskajos izrakumos atklātā 12. gs. Rīgas kuģa rekonstrukcijas projektu. Inženieru grupā, kas izstrādāja rekonstrukcijas zīmējumus, visi bija vadošie konstruktori, tādēļ šo darbu atzinīgi novērtēja un akceptēja Ļeņingradas speciālisti. Tad arī tika izgatavots kuģa modelis, kas šobrīd atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Lai seno kuģu būvētāju māku aprakstītu zinātniskā valodā, A. E. Zalsters no 1991. līdz 1999. gadam darbojās Jūrmalas pilsētas muzejā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. 1992. gadā A. E. Zalsters veica Carnikavā atrastā trīsmastu burinieka izpēti. 1997. gadā Rīgā tika dibināts atklāts sabiedriskais fonds “Latvijas senie kuģi”, kurā A. E. Zalsters kā eksperts aktīvi iesaistījās cerībā, ka beidzot radīsies iespēja realizēt vēsturiskā Rīgas kuģa būvi. Diemžēl 2007. gadā fonds pašlikvidējās, tā arī darbu pie kuģa būves neuzsācis.

A. E. Zalstera zinātniskās darbības virsotne bija 2002. gadā krāšņi izdotā monogrāfija “Hercoga Jēkaba burinieki” (māksliniece Elīza Vanadziņa). Grāmatas piecās nodaļās aplūkotas Kurzemes senās ostas un kuģu būvētavas, holandiešu skolas burinieku īpatnības 17. gs. un spilgtākās liecības par senajiem Eiropas buriniekiem, Ventspils burinieku konstrukcijas īpatnības, hercoga Jēkaba Ventspils kuģubūves darbnīcas, to meistari un tēlnieki, Kurzemes hercogistes kuģu inventarizācijas akti un paši kuģi, navigācijas apstākļi Latvijas piekrastē 17. gs., Kurzemes kuģu aprīkojums šajā laikā, to navigācijas iespējas, apbruņojums u. c.