Dienesta pakāpe: v-ltn.

***

* 1904. VIII 07. Pēternieku pag. + 2002. XI 25. Santabarbarā, ASV

                1926/1927. Auto tanku pulka karavīrs,

                1929/1940. Aizsargu organizācijā,

                1929. III 01. Jelgavas XVI aizsargu pulka Sesavas nodaļas priekšnieks,

                1939. VI 01. Jelgavas XVI aizsargu pulka Eskadrona (IV) komandieris,

                1943/1945. Grenadieru 44. pulka oberšturmfīrers,

                1943. III 03. apbalvots ar Dzelzs Krusta II pakāpi,

                1943. IX 01. apbalvots ar Dzelzs Krusta I pakāpi,

                Sesavas pagasta valdes loceklis,

                Lielsesavas I krājaizdevu sabiedrības valdes loceklis,

                Sesavas Tautas nama valdes loceklis,

                Apbedīts Brāļu kapos Lestenē.

***

Garu dzīves ceļu nostaigājis ražens Zemgales saimnieks, sabiedrisks darbinieks un krietns karavīrs Artūrs Dumpis, kura acis uz mūžu aizvērās 2002. g. 25. novembrī Santabarbarā, Kalifornijā. Tikai dažiem tautiešiem dzīve bijusi tik raiba kā nelaiķim.

A. Dumpis dzimis 1904. gada 7. augustā Pēterniekos pie Dalbes.

Beidzis 4. Rīgas pilsētas ģimnāziju 1922. gadā, dienējis Latvijas armijā, kur viņš beidza virsnieka vietnieka kursus. Pēc dienesta viņš atgriezās tēva mājās Sesavā un sāka saimniekot. A. Dumpis kļuva par aizsargu eskadrona komandieri, jo viņam bija militārā dienesta pieredze un piemērota stāja. Latvijas pēdējos neatkarības gados A. Dumpis tika izraudzīts par Sesavas pagasta vecāko.

Līdz ar padomju okupāciju komunistu dienderi A. Dumpi iekļāva "melnajā sarakstā".

1940.gada rudenī, saņēmis brīdinājumu no tālruņa centrāles, ka apcietinātāji ir ceļā, A. Dumpim palaimējas noslēpties. Viņa slēptuvi nezināja pat tuvākie radi.

1941. gada jūnijā, sākoties karam, viņš aizsargu priekšgalā iesaistijās partizāņu ciņās un atkal atgriezās pagasta vecākā amatā. Sesavas aizsargi paklausīja vāciešu rīkojumam nodot ieročus, bet A. Dumpis labu daļu noglabāja. Kāds viņu nodeva, un 1941. gada rudenī vācu slepenpolicija Artūru apcietināja un ievietoja Jelgavas cietumā. Viņa piederīgie, īpaši māsa Vera, centās panākt A. Dumpja atbrīvošanu, apmeklējot vācu militāros, policijas un civīlpārvaldes ierēdņus. Daudz palīdzēja Zemgales māju bagātīgo apcirkņu saturs, kas nobadinātajiem vāciešiem izrādījās liels kārdinājums.

1942.gada agrā pavasarī Artūru atbrīvoja no apcietinājuma ar noteikumu, ka jāpiesakās latviešu brīvprātīgajās vienībās. A. Dumpi norīkoja uz vada komandiera kursiem Bolderājā, paaugstināja par leitnantu. 19.divīzijas rindās cīnoties, iegūts 2. un 1. šķiras Dzelzskrusts un citas cīņu nozīmes. Smagajās kaujās pie Mores A. Dumpis zaudēja labo roku, tad bija ārstēšanās un paaugstinājums virsleitnanta dienesta pakāpē, pēc tam neilgs dienests ģenerālinspektora štābā, komandējot štāba rotu.

Kara beigās viņš atradās veselības rotā Dānijā, no kurienes nokļuva gūstā Beļģijā.

1946. gadā izkļuvis brīvībā, viņš nodibināja ģimenes dzīvi un izceļoja uz Venecuēlu, kur aizvadīja 14 gadus, līdz izdevās pārcelties pie radiem Kalifornijā. Losandželosā A. Dumpis aktīvi piedalījās DV, Latviešu virsnieku apvienības un citu organizāciju darbā.

Pēc dzīvesbiedres nāves 1987. gadā dzīve kļuva arvien vientulīgāka. Pēdējos mūža gadus Artūrs kopā ar brāli Tālivaldi aizvadīja veco ļaužu aprūpes namā.
Visa aizgājēja dzīve labi raksturo to latviešu paaudzi, kas cēla Latviju tās pirmās neatkarības skaistajos gados. Darbaprieks, nesavtīgums, godaprāts un tēvzemes mīlestība vadīja cilvēkus, kuri izcīnīja brīvību un izveidoja mūsu tēvzemi par nacionālu un raženu valsti. Tikai tagad mēs pilnībā sākam apjaust, kādu postu nodarīja karš, okupācijas un garie apspiestības gadi. Šai saulē vairs ir tikai nedaudzi no Latvijas raženo gadu darbarūķu paaudzes...

                Avots:       LVVA 1640-1-527-66.;

                               „Latviešu Dzelzkrustnieki”, R., 2005.;

                               „Dienvidkalifornijas latviešu informācijas biļetens” # 1/2008.

                               "Laiks", 21.12.2002