Arnolds Plaudis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
02.02.1927
Miršanas datums:
21.02.2008
Apglabāšanas datums:
02.03.2008
Kategorijas:
Mākslinieks (-e), Scenogrāfs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Skrundas pagasts, Klūgu kapi

Viss, ko viņš dara, ir brīnums. Filmas, maketi teātrim, aizsāktie scenāriji, skices, zīmējumi, steidzīgie pieraksti un nepabeigtas sarunas. Viss, kas paliek, lai redzētu viņa acīm un atcerētos dzīvi krāsās, smaržās un Arnolda Plauža tēlos, kas dzīvo nomoda sapņos un sajūtās, kur vārdiem nav nozīmes. Arnolds ir traks. Traks savā mīlestībā uz dzīvi, mākslu un piepildītu esības prieku, kurā nav mērenības, kur visam jābūt līdz galam izdzīvotam un izjustam Plauža fanātiski iespējamajā neiespējamībā.

Mākslas akadēmiju Arnolds Plaudis pabeidz 1962.gadā.

Sešdemitajos - tikšanās ar Smiļģi un Gunāru Bindi, priekšstatos par fotomākslu, liekot izvērtēt jaunu fotogrāfisko uztveri, kas apliecina ne tikai realitāti, bet piešķir tai poētisku, skatuvisku un glezniecisku kvalitāti. Viņš ir galvenais mākslinieks Valmieras un Liepājas teātrī, un Rīgas operetē, veido scenogrāfiju Dailes teātra izrādēm. Scenārija autors Jura Podnieka filmām Strēlnielu zvaigznājs, līdzautors Viegli būt jaunam un Brāļi Kokari. Pasniedzējs Latvijas Mākslas un Kultūras akadēmijās. Plaudis ir visur kā cilvēks orķestris - kino, telefilmā, teātrī, ar fotokameru rokās un dzīvē, kas Arnolda inscenēta ir spilgta un krāsaina, neatstājot vietu mērenībai.

Dienu pirms Arnolda nāves Gunārs Binde atgriežas no Maskavas, pirmajā Latvijas Kultūras sezonā prezentējot savu un Plauža kopdarbu, 1966.gadā uzņemto fotofilmu Hallo, Maskava!. Tas izskan kā pēdējais sveiciens. Darbs pie filmas par Latviešu karavīru likteņgaitām paliek nepabeigts. Mums pieder Arnolda Plauža acīm skatīta patiesība, atmiņas, sarunu fragmenti mākslas un esības izjūtā. Smeldzē. Neaizmirstamā un tīrā kā vēlēšanās. Pavasaris. Rīgas ielās dubļi, dzērāji, steidzīgie, pareizie un nepareizie pilsoņi, brūte fantāzija. Un asaras. Ilona Brūvere, režisore "Kā meža cūkas, sānu pie sāna, caur brikšņiem lauzdamies, mēs ejam uz priekšu." Tāds jautrs bija mūsu teiciens, stāvot pie lielas pētāmo materiālu kaudzes. Bet kāpēc sānu pie sāna? Tamdēļ, ka, tā ejot, tiek noskrāpēts katram tikai viens sāns.

Kad strādājot kopā ar Arnoldu pie kārtējās ieceres nonācām strupceļā un bija jāsāk viss no gala, tad sevi uzmundrinot, teicām: "Jā, kino ir stipro sports!" un sākam visu no sākuma. Kopā mēs jutāmies stipri, jo šķita, ka nav problēmu, kuras nevarētu atrisināt. Arnolds bija stiprs, un, strādājot ar viņu komandā bija liela stabilitātes sajūta. Likās - laikam pār viņu nav varas, jo tas, ko varēja viņš, mums nebija pa spēkam. Ir patīkami atcerēties tos brīnišķos atklāsmes brīžus, kad dažos mirkļos piedzimst spoža ideja... it kā ne no kā. Mēs veramies tajā, un trūkst vārdu, lai izteiktu to prieku un gandarījuma sajūtu, kas pārņem šī brīža lieciniekus. Jā! Tas jau ir tas process, kas satuvina "cīņu biedrus" uz mūžīgiem laikiem.

Šādu brīžu jau visā mūžā nav daudz, bet mums ar Arnoldu tādi ir bijuši. Paldies viņam par to. Ivars Seleckis, režisors Katrai nopietnībai pa priekšu iet joki. Kas nodod gvardus, tas komandē salašņas. Māksla rodas no haosa. Tie ir tikai daži Arnolda sakāmie, kurus atcerēšos visu mūžu. Cilvēks ar putniņu galvā ir no mums atvadījies savā stilā, peldot un neapstājoties. Pāris dienas atpakaļ sazvanījāmies. Arnolds bija enerģijas pilns, kā parasti. Stāstīja man par savas jaunās izstāžu zāles taisīšanu, par to, kā televīzijā uzstājies, par to, kā zīmēšanas skolniekiem māca zīmēt. Sarunājām šosestdien pērties pirtī.

Nu pirts skurstenis Langstiņu ezera krastā laikam nekūpēs. Man ir skumji, ka nebūs vairs mūsu absurdie dialogi, ka nav vairs skābekļa, kas veicina degšanu, bet es cenšos sevi pierunāt neskumt, jo Arnoldam tas nepatiktu. Mēs taču kādreiz kaut kur atkal tiksimies....

Ivars Zviedris, režisors, operators, Arnolda skolnieks

Atvadīšanās no scenogrāfa, režisora un pedagoga Arnolda Plauža 2.martā Latviešu biedrības nama Lielajā zālē no plkst.11.00 līdz 12.00 Izvadīšana no Skrundas Klūgu kapiem plkst.15.00

Uzņēmēja un sabiedrībā pazīstamā Ieva Plaude-Rēlingere - ir Arnolda Plauža meita.

******

Mākslas akadēmijā Arnolds iestājās gluži jauns. Kuldīgā staigājis apkārt un kā apsēsts zīmējis. Ātri un daudz. To ievērojusi Hanele, Tīdemaņa sieva. Sarīkojusi Kuldīgas muzejā jaunā diletanta izstādi un iedevusi sirsnīgu ieteikuma vēstuli, ar kuru Arnoldam bijis jābrauc uz Rīgu pie Eduarda Kalniņa.

“Grūti būs, bet mēģināšu palīdzēt”, teicis Kalniņš. Iestājeksāmenā Arnoldam blakus stāv nākamie kursa biedri Rita Valnere, Edgars Iltners, Aleksandrs Stankevičs. Arnolds daudz nedomā – zīmē, kā māk. Viņu vēro Uga Skulme un smaida: “Trako, cilvēciņ, trako! Ja tiksi iekšā, mēs tev zīmēt iemācīsim”.

Mākslas akadēmiju tolaik vadījusi tāda Venediktova, pēc profesijas trenere. Daudzi ironizējuši, ka ar viņas atnākšanu akadēmija pārvērsta par Fizkultūras institūta filiāli. Arnolds bijis labs bokseris. Tā nu sagadās, ka tieši tad jānotiek sacensībām, bet akadēmijas boksa cerība saslimusi. Arnolds piesakās viņa vietā un – vinnē! Un – viņu kā kandidātu uzņem akadēmijā!

Otro kursu Arnolds uzsāk jau kā pilntiesīgs students. Taču, izrādās, ka stājoties akadēmijā viņš ir “piemirsis” uzrādīt, ka vecāki izsūtīti uz Sibīriju. Te kāda zīlīte atnes ziņu - steidzīgi ņem akadēmisko, no NKVD pienākusi depeša, ka tādiem kā tu, te neesot vieta.

Arnolds dodas uz Piebalgu, jo tur bijusī klases biedre apsolījusi palīdzēt atrast darbu. Piecus gadus Arnolds Piebalgā mācījis bērniem zīmēt. Ieguvis pat skolotāja tiesības. Sākumā bērni neklausījuši un trokšņojuši, bet tad jaunais skolotājs piedraudējis, ka klases priekšā iztaisīs salto. Šie netic. Arnolds, labs akrobāts būdams, uztaisa arī. Klasē iestājies klusums. Vēlāk Arnoldam skolā bija jāvada arī sporta nodarbības.

Mākslas akadēmijā viņš atgriezās, pateicoties savai otrajai sievai dakterei Austrai Plaudei. Pārtraukums bijis tik liels, ka dabūjis vēlreiz kārtot iestājeksāmenus, taču uzņemts uzreiz 2. kursā, tikai ne vairs gleznotājos, bet scenogrāfos.

Scenogrāfos Arnolds bijis ne tikai kursa vecākais, bet arī lielākais palaidnis un atrakciju meistars. Viens “Napoleon” konjaks tolaik maksājis 15 rubļus, bet stipendija – tik vien kā 40 rubļi. Izdot vai pusi naudas par pudeli bijis žēl, tāpēc Arnolds nemitīgi kaut ko traku izgudrojis un tad slēdzis derības - vai nu uz pudeli konjaka, vai kasti šampanieša. Parasti viņš derības vinnējis, un tad scenogrāfu kurss rīkojis svinības.

Tolaik akadēmijā par apkopēju strādājusi tāda Špica kundze, kas Arnoldu nezin kāpēc nemaz neesot ieredzējusi. Tad nu Arnolds reiz saderējis, ka iznesīs cauri šo dāmu. Sarunājis ar tēlnieku kursu, lai viņam no ģipša uztaisa iespaidīgu čupu, pats, kā jau scenogrāfs, to ietonējis brūnu, nolicis 2. stāva gaiteņa galā un ticamības labad vēl aplējis ar tēju.

No rīta derību dalībnieki stāvējuši gaitenī pie loga un gaidījuši, kad, rokassprādzes šķindinādama un slotu ar lupatu pa grīdu slidinādama, parādīsies Špica kundze. Viņa kā vienmēr nākusi dziedādama. Vecās dāmas pūdelis, ieraugot Arnoldu, sācis nelaipni kverkšķēt, taču Špica kundze pat nedomājusi savu lopiņu apklusināt un turpinājusi dziedāt “Teeev pieder maana siiirds…”, laikam taču klusībā tīksminādamās par akadēmijas gaiteņu brīnišķīgo akustiku. Te izbijušās primadonnas balss pēkšņi aprāvusies pusvārdā. Gluži kā iemieta zemē viņa stāvējusi gaiteņa galā un lūkojusies uz peļķi un prāvo čupu tās vidū. “Ārprāts! Barbari! Lopi! Vai tādi cilvēki drīkst būt mākslinieki!” Akadēmijas gaiteņu akustika patiešām bijusi lieliska, un Špica kundzes sašutums – patiešām neviltots. Tip-tip-tip – gredzenotās rokas lauzīdama, vecā dāma aizsteigusies uz akadēmijas vadības galu.

Tad sekojis otrais cēliens. Izkārtojušies falangā, objekta virzienā soļoja mācību daļas vadītājs Neilands, aiz viņa rektors Skulme, tad prorektors Kruglovs un vēl divi pasniedzēji. Procesiju noslēgusi Špica kundze, piedodiet, biedre Špica. Neilands savu monologu veltījis padomju cilvēka morālajai stājai. Skulme runājis par estētisko un ētisko ideālu vienotību. Kaut ko bildis arī Kruglovs. Taču rezumē bijis gauži prozaisks: biedrei Špicai tā čupa jānovāc. Nelīdzējušas ne asaras, ne draudi iesniegt atlūgumu. Samierinājusies ar likteņa netaisnību, Špica kundze no pagraba uznesusi ogļu lāpstu, uzdabūjusi uz tās čupu un tad mēģinājusi to nolaist tualetes podā. Vēl vairākas dienas pēc tam hiperreālistiskās mākslas paraugs bijis apskatāms akadēmijas 2. stāva vīriešu tualetē. Stipendijas dienā derības zaudējušie studiju biedri uzlikuši Arnoldam pudeli konjaka, kas tukšota draugu lokā, kailām modelēm piedaloties. Jāteic, modeles šo scenogrāfu kursu bija īpaši iemīļojušas...

Bet Arnoldam gatavs jau nākamais plāns. Akadēmijā bijusi viena satriecoši skaista modele, saukta par Blondo Grēku. Arnolds dabūjis viņas piekrišanu un izsludinājis derības, ka viņš nobrauks vienu pieturu trolejbusā no Akadēmijas pa Gorkija (tagad Valdemāra) ielu uz Sarkandaugavas pusi kopā ar Blondo Grēku – pilnībā pliku. Neviens neticējis, ka to iespējams dabūt gatavu, bet visi bijuši priecīgi saderēt.

Vispār jau tas padomju laikam bijis traks gājiens, kā saka Arnolds – ja pieķertu, ieliktu dzelžos. Tāpēc Plaudis jau iepriekš izstrādājis detalizētu scenāriju. Izpētījis, ka desmitajā rīta stundā visi strādnieki un ierēdņi visnotaļ pašaizliedzīgi ceļ gaišo nākotni, tāpēc trolejbusos pārvietojas galvenokārt atvaļināti pulkveži ar savām matuškām un citi pensionāri. Arnolds sarunājis, ka draugs no tēlnieku kursa Zezostrs Ķedis uz to dienu aizņemsies no tēva melno Zimu, aizsmērēs ar dubļiem numura zīmes, lai nevar atpazīt, un sarunātajā laikā gaidīs viņus trolejbusa pieturā. Blondais Grēks izģērbusies pilnībā plika, tik vien kā kurpītes kājās, un uz kailas miesas uzvilkusi krāšņu kažoku. Lai nerastos aizdomas, Arnolds viņai uz kājām ar ogli uzvilcis imitētu zeķu vīli. Tad sazvērnieki izgājuši cauri akadēmijai, bez starpgadījumiem sasnieguši pieturu, iekāpuši trolejbusā un brīdī, kad Arnolds pieķēries pie stangas, Blondais Grēks novilkusi kažoku un eleganti uzmetusi to Arnoldam uz rokas. Trolejbusā iestājies kapa klusums.

Pirmās atjēgušās matuškas: “Kuda smotriš! Otverņis, razvratņik! Bezobrazije! Nado vizvaķ miļiciju!” Sacēlies riktīgs haijs. Trolejbusa vadītājs troksni gan dzirdējis, taču notiekošā jēgu neesot varējis saprast, tāpēc nākamajā pieturā apturējis trolejbusu, atvēris durvis, lai izlaistu pasažierus, un pats nācis skatīties, kas tur īsti notiek. Bet Blondajam Grēkam pa to laiku jau kažoks mugurā, un viņi abi ar Arnoldu – uz to ātrāko – no trolejbusa ārā un Zimā iekšā.

Par šito joku dabūjuši kasti šampanieša un milzīgu puķu pušķi. Rautu, kā parasts, sarīkojuši turpat akadēmijā. Blondais Grēks nogūlusies uz podesta, Arnolds izkārtojis viņai visapkārt baltas kallas, un tad visi kopā nosvinējuši kārtējo vinnestu. Tiesa, smukā meitene ar laiku kļuvusi nekaunīga, kādā no akadēmijas ballītēm sākusi dejot rokenrolu uz galda un turklāt vēl metusi prorektoram Kruglovam ar ceptu ābolu un trāpījusi tieši pa galvu. Ar to akadēmijas modeļa karjera Blondajam Grēkam bija cauri.

Vēl, par akadēmiju runājot, Arnolds atceras, ka pasniedzējs Ratnieks viņu reiz nosaucis par Mākslas akadēmijas visu laiku labāko marksistu. Bez jokiem! Bet Arnoldam patiešām paticis studēt Ļeņina darbu “Materiālisms un empiriokriticisms”. Turklāt Arnolds arvien gājis pie Ratnieka un teicis: “Biedri Ratniek, vai varu no fondu krātuves dabūt Šopenhauera (Nīčes, Hēgeļa, Hjūma, Berklija utt.) darbus?”

Un, ja Ratnieks ko jautājis, Arnolds atbildējis: “Man jāizpēta ienaidnieks”.

(..)

Tagad Arnolds jau nosvinējis septiņdesmit un nebūsim-sīkumaini-kuro dzimšanas dienu, katru sestdienu kurina pirti, vasarā peld Langstiņezerā, ziemā – Bruņoto spēku baseinā, rītos skrien, dienā māca jauniem censoņiem zīmēt un gleznot. Par samaksu, ko cits privātskolotājs ņemtu par vienu vai augstākais divām stundām, Arnolda studijā var pavadīt visu dienu, turklāt viņš savus skolniekus vēl arī pabaro, un, ja kāds aizstrādājies par ilgu, pie Arnolda iespējams dabūt arī naktsmājas.

Arnolds daudz lasa – šī ir viena no viņa mīļākajām nodarbēm kopš 5 gadu vecuma. Ja bērnībā visvairāk lasītā bijusi Dmitrija Merežkovska grāmata par Leonardo da Vinči dzīvi, tad tagad – Ludviga Vitgenšteina, Hannes Ārentes, Fuko un Haidegera darbi.

“Lietām ir tikai tāda vērtība, kādu prāts tām spēj piešķirt” – tā lieliem burtiem rakstīts uz Arnolda virtuves sienas. Tas ir citāts no Hannes Ārentes. Savukārt vannas istabā lasāms: “Galda runas, kapa runas, apsveikuma runas nav nekas cits, kā tikai cietušās personas labvēlīga apmelošana”. Paraksts: Arnolds Plaudis.

“Ja es otrreiz dzīvotu, nodarbotos ar filozofiju. Tas neprasa lielus materiālus resursus. Filozofijā tu esi saistīts ar citiem cilvēkiem caur domu un atziņu. Filozofija nedod receptes, tā uzdod jautājumus. Man patīk meklēt uz tiem atbildes”.

Kad Arnoldam bijuši gadi seši, viņš uz ceļa esot atradis piecus latus. Turējis plaukstā sudraba naudas gabalu un jau iztēlojies, kā par to nopirks grāmatu par Āfriku. Viņu tolaik ļoti interesējusi šī tālā zeme. Bet vecmāmiņa Līziņa teikusi: “Nē, bērniņ, tā nav tava nauda. Viņš tur augšā visu redz. Tu ej mājās, bet es aizstaigāšu uz policiju.” Un gājusi savus divarpus kilometrus atpakaļ uz Skrundu. Kur policists lika tos piecus latus, tā vairs nebija Līziņas bēda.

Nesen Arnolds Langstiņos iznāk pēc peldes no ezera un redz – uz celiņa naudas maks. Iekšā liela nauda, bet maka īpašnieka vārds nekur nav uzrādīts. Noliek, kur paņēmis un nodomā, ka būtu jau labi, ja to paceltu tas, kurš pazaudējis. Bet, ja arī ne – tā vairs nav Arnolda bēda...

Autors: Vija Beinerte

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Baiba PuzinasBaiba PuzinasSieva10.11.194430.09.1999
        2
        Zenta PuzinasSievas/vīra māte00.00.191308.11.1990

        Nav norādīti notikumi

        Birkas