* 1898. VII 15. Pabāžu pag.

                1929. beidzis Latvijas Universitāti, 

                1930/1931. Cīrgaļu rajona ārsts,

                1931/1933. Elejas rajona ārsts,

                1933/1944. Rundāles pagasta rajona ārsts, kur nostrādāja 50 gadus.

                1941. dzīvo Rundāles pagastā, Palejās.

                Avots:       LVVA P1023-2-15-24.;

                               „Latvijas medicīniska personāla saraksts“, R., 1938.

                 1982.gadā novēlēja prēmēt spējīgākos Pilsrundāles absolventus.

               A.Ozoliņa un skolotājas Paulīnes Ozoliņas dz.Reintāles ģimenē piedzima 3 meitas: Daina (1937-1960) un dvīnes .ķīmiķe Valda un Ina dz.1940.g.

                 Avots: rundale.lv

---

Arnolds Ozoliņš dzimis 1898. gada 15. jūlijā Pabažos, 10 km attālumā no jūras. Vecāki bija zemnieki, strādīgi un turīgi ļaudis, centušies saviem sešiem bērniem dot labu izglītību. Pabeidzis vietējo Pabažu pagastskolu, Arnolds iestājās Rīgā reālskolā, taču nedabūja to pabeigt, jo sākas Pirmais pasaules karš. Arnoldu iesauca karadienestā. Vecāki bija spiesti atstāt mājas – mitinājās purvā uz saliņas. Arnoldu karā ievainoja – lode izgāja caur rokas muskuli; viņš nokļuva gūstā.
Kāds notikums liecina par viņa pārgalvīgumu un drosmi. Gūstekņus turēja šķūnī, ko apsargāja vācu kareivis ar ložmetēju. Sargs uz mirkli aizgāja aiz šķūņa, tikmēr Arnolds sagrāba ložmetēju un prom – pāri laukam uz mežu. Kad kareivis attapās, bija par vēlu. Par šādu rīcību Ozoliņu apbalvoja ar Lāčplēša ordeni – jaunajā valstī par to piešķīra 30 ha zemes jebkurā muižas centrā, tā saucamo jaunsaimnieku zemi. Taču, atgriezies mājās, Arnolds to neizmantoja un ordeni iebāza kabatā.
Būšu ārsts!
Pašmācības ceļā beidzis reālskolu, viņš ap 1923. gadu iestājās augstskolā. Studiju laiks bija grūts, materiālie apstākļi – spiedīgi. Vecāki, atgriezušies no purva, atrada tikai savas mājiņas skeletu, iedzīve un inventārs izvazāti. Arnoldam viņi spēja palīdzēt tikai ar mazumiņu uztura, pat ar drēbju kārtu bijis grūti. Vajadzīgo viņš nopelnīja, strādādams slimnīcā par sanitāru.  Par spīti visam 1930. gadā Arnolds Ozoliņš ar izcilību pabeidza medicīnas augstskolu. Tā paša gada pavasarī viņu ievēlēja par ārstu Aumeisteru pagastā (Valkas raj.), kur skolā strādāja jauna, skaista meitene Paulīne. Abi iepazinās 1930. gada 3. decembrī, kad dakteris bija atbraucis apskatīt skolēnus. Pēc dažām dienām jau sāka ceļot pirmās biklās vēstules. 1931. gada 15. martā Arnolds aizbrauca uz Eleju, kur nodzīvoja divus gadus. Skaistā draudzība turpinājās.

1933. gada martā Dakteris pārcēlās uz Rundāles pagastu – apkalpoja veselības kopšanas punktu Adžūnos, par velti palīdzēja nespējniekiem. Par to pagasts viņam piešķīra 15 ha zemes un zirgu. Varēja sākt veidot savu dzīvi. 30. jūlijā Arnolds un Paulīne svinēja kāzas. Viņam jau bija savs ārsta inventārs. Sievas vecāki iedeva mājlopus. Ģimene apmetās uz dzīvi Paleju mājās (tautā sauktās par Šķībo). Dzīve ritēja rāmu garu – 1937. gadā piedzima meita Daina, 1940. gadā – dvīnes Ina un Valda. Dakteris ļoti mīlēja savu ģimeni un burtiski dievināja savas meitas, lai gan ārēji neizrādīja. Strādāja kā apsēsts un no mazotnes gan mājiniekiem, gan skolas bērniem mācīja atbildīgu attieksmi pret sīkāko darāmo darbiņu. 1944. gadā ģimenei no Rundāles pagasta Palejām, kur atradās gan māja, gan ambulance un aptieka, bija uz laiku jāaiziet. Atgriežoties viņus sagaidīja tikai paliekas un no iepriekšējā – viss izlaupīts, izpostīts, izdemolēts. Atkal viss jāsāk no jauna.
Pārvarot pēckara grūtības, saņemot niecīgu atalgojumu, daudz un smagi strādājot, Dakteris A.Ozoliņš ārstēja sirdzējus, brauca pie slimniekiem uz mājām, uz apskatēm un potēšanām Svitenes, Rundāles un Pilsrundāles skolās, Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Dakteris ārstēja visus, pie viņa nāca arī no pārrobežas, nekurnot stāvēja garumgarās rindās. Viņa diagnozes neapšaubīja, neierobežoti uzticējās. Dēvēja par brīnumdakteri. Būdams ļoti vienkāršs, pašaizliedzīgs un pieticīgs, Dakteris darbā sevi nemaz netaupīja. Kur un kā vien varēja, praktiski un materiāli palīdzēja cilvēkiem, arī dažādās ar kara grūtībām saistītās likstās. Ikviens, kuram kaut reizi bijusi saskare ar Dakteri, atzīst – lūk, īsts ģimenes ārsts, kurš ne tikai ārstējis, bet arī konsultējis, devis daudz vērtīgu padomu: mācījis pašiem klausīties pacienta sirdsdarbību, potēt, sniegt pirmo palīdzību nelaimes gadījumos.
Dakteris bija uz visādiem jokiem, reti kurš izgāja no kabineta neizsmējies.
Var tikai iedomāties, cik ļoti Dakterim sāpēja paša meitiņas Dainas vidusskolā pārslimotā gripa, kas atstāja smagas sekas – sirds reimatismu. Viņš ārstēja meitu, taču slimība izrādījās stiprāka – 23 gadu vecumā Daina nomira.

Savā garajā darba mūžā Dakteris, pats dzīvodams pieticīgi, pamazām iekrājis arī naudas līdzekļus. Pēc laicīgām mantām nav tiecies, jo bija pieredzējis, cik tie nenozīmīgi Likteņa priekšā. Galvenā vērtība viņa uztverē – veselība, veselīgs dzīves veids, grāmatas un mūzika. Ārsta praksi Dakteris Ozoliņš nepārtrauca, arī pensijā aizejot, strādāja, kamēr vien veselība atļāva. Par visu augstāk vērtēja alkas pēc zināšanām, atbalstīja centīgus jauniešus. Viņš ļoti vēlējās, lai tauta izglītotos un skuma, ka neviens no Svitenes vai Rundāles pagasta jauniešiem negrib studēt par ārstu. Viņa sapnis sāka īstenoties tikai pēc aiziešanas pensijā. Dakteris daudz strādāja fiziski, savām rokām izkopa skaistu augļu dārzu – audzēja ābeles, bumbieres, krūmus, izveidoja savu ābeļu šķirni. Pat beidzamajā mūža gadā, jau slims būdams, pasūtīja stādīšanai jaunas augļu koku šķirnes. Aizrāvies arī ar biškopību. Droši vien tikai likumsakarīgi, ka šādam cilvēkam dvēseliski tuva bija mūzika, jo sevišķi E. Dārziņa Melanholiskais valsis. 1982. gada rudenī Dakteris saķēra smagu plaušu karsoni, mēnesi nogulēja Rīgā. Ilgi un spītīgi atveseļojās, taču 1984. gada martā saslima otrreiz, kas bija liktenīgi. Pēc Jāņiem it kā bija atspirdzis, bet pēc tam desmit dienu laikā sabruka. 25. jūlija rītā lika izsaukt ātro palīdzību – gribējis nomirt slimnīcā. 25. jūlija pusnaktī Dakteris aizgāja Mūžībā. Un cik zīmīgi – viņa un Paulīnes kāzu diena (30. jūlijs) bija arī viņa bēru diena.
Dakteris Arnolds Ozoliņš apglabāts Vidrižu kapos. Bērēs bijis ļoti daudz cilvēku un ziedu jūra... Savā darba mūžā Dakteris ievadījis darbā daudzus jaunos mediķus, vislabākajā saskaņā sadarbojies ar ilggadīgo Pilsrundāles medmāsu Antoniju Čuri, mīļi sauktu par Māsiņu, kurai rundālieši un svitenieši veltī visus tos pašus sirds vārdus, ko Dakterim. Dakteris un Māsiņa nenogurstoši sargāja, saudzēja katra bērna, katra cilvēka veselību un, stundas neskaitot, pašaizliedzīgi palīdzēja to atgūt. Taču vislielāko ieguldījumu jauniešu pamudināšanā tiekties sasniegt ko vairāk, Dakteris deva ar savu novēlējumu – iedibināt fondu talantīgu un izcilu jauniešu atbalstam. Lai viņiem būtu vieglāk mācīties.
Bijusī Pilsrundāles ciema Izpildkomitejas priekšsēdētāja Inta Kamola atceras – trīs gadus pirms Daktera aiziešanas mūžībā viņa un toreizējā Pilsrundāles vidusskolas direktore A. Baķe saņēmušas uzaicinājumu ierasties ciemos Palejās. „Uzaicinājumu ar prieku pieņēmām, ceļā pārrunājām, kādēļ Pilsrundāles un Svitenes iedzīvotāju iecienītais Dakteris aicinājis. Bijām dzirdējušas, ka A.Ozoliņš vēlas dāvināt naudu. Mūs sagaidīja sirmais Dakteris un viņa dzīvesbiedre Paulīne Ozoliņa. Tad arī uzzinājām aicinājuma iemeslu. Mani tas dziļi saviļņoja. Dakteris teica apmēram tā – zinu, ka tuvojas pēdējais pārdzīvojums manā mūžā, kad atstāšu šo pasauli un cilvēkus. Gribu, lai mani atceras vēl pēc manis, gribu, lai spējīgi jaunieši mācās, nebaidoties no grūtībām, lai pilnveido sevi, tāpēc pieņemiet no manis sekojošu novēlējumu:

Es, Ozoliņš Arnolds Augusta d., novēlu Pilsrundāles vidusskolas absolventiem noguldījuma procentus (3%) no 2000 rubļiem, kurus ik gadus piešķirt kā prēmiju tikai trīs labākajiem Pilsrundāles vidusskolas 11. klases absolventiem: pirmo prēmiju – 25 rbļ. apmērā, otro – 20, trešo – 15 rbļ. apmērā. Minēto summu izlietot labākajiem skolniekiem pēc klases kolektīva ieskatiem un pedagogu padomes lēmuma, par ko iegādāties attiecīgu zinātniski metodisko literatūru. Atbildību par minētā novēlējuma izpildi, lūdzu, uzņemties Pilsrundāles ciema izpildkomitejas priekšsēdētājam, Pilsrundāles vidusskolas direktoram un Pilsrundāles vidusskolas vecāku komitejas priekšsēdētājam.
No 1981. gada vasaras minētā naudas summa tika noguldīta Pilsrundāles krājkasē. Katru gadu jūnijā 3%, tas ir – 60 rubļi, tika izņemti, lai apbalvotu ar A. Ozoliņa prēmiju labākos Pilsrundāles vidusskolas 11. klases absolventus.”
Diemžēl līdz ar politiskajām un ekonomiskajām izmaiņām 90. gados Arnolda Ozoliņa novēlējuma izpilde kļuva gandrīz neiespējama – 2000 rubļu bija pārvērtušies dažos latos. Tāpēc Pilsrundāles pagasta padome no lēma – jādibina A. Ozoliņa fonds kā mūžīgas piemiņas un cieņas apliecinājums daktera Ozoliņa un medmāsas Antonijas Čures mūža darbam, atverot bankas kontu un iemaksājot naudu Latvijas Unibankas Vecrīgas filiāles Bauskas norēķinu grupā. Tika izstrādāts īpašs Nolikums, kura galvenā būtība – saskaņā arī Daktera novēlējumu, ik gadu tiek prēmēti labākie Pilsrundāles vidusskolas absolventi; tiesības izvirzīt kandidātus ir Pilsrundāles vidusskolas 12.klases kolektīvam, skolotājiem un skolas administrācijai; prēmiju kopsumma kārtējā gadā nedrīkst pārsniegt 20% no A. Ozoliņa fonda summas lēmuma pieņemšanas dienā. Fonda līdzekļi tiek uzkrāti pagasta (tagad – novada) padomes speciālā budžeta kontā, ieguldot tos banku depozītos vai saimnieciskos projektos, kas dod fonda palielinājumu, bet nekādā gadījumā nepieļaujot fonda līdzekļu samazinājumu vai to izmantošanu citiem mērķiem. (Atmiņu upe plūst, 2018)