Arnolds Cveigs (vācu: Arnold Zweig, dzimis 1887. gada 10. novembrī, miris 1968. gada 26. novembrī) bija ebreju izcelsmes vācu rakstnieks.

Dzimis ebreju sedlinieka ģimenē. Studēja Breslavā, Minhenē, Berlīnē, Getingenē, Rostokā, Tībingenē. Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgi iestājās armijā. Karoja Francijā, Ungārijā, Serbijā. Karā pieredzētais mainīja Cveiga pasaules uzskatu un viņš kļuva pacifists. Kara beigās dienēja Kauņā.

Pēc kara darbojās cionistu organizācijās. No 1923. gada strādāja avīzē Jüdische Rundschau. Divdesmitajos gados kļuva psihoanalīzes piekritējs, izgāja terapijas kursu pie Zigmunda Freida. No 1927. gada ilglaicīgi sarakstījās ar Freidu.

Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā, Cveigs emigrēja, iesākumā uz Čehoslovākiju, tad Šveici. Kādu laiku pavadījis Parīzē kopā ar Tomasu Mannu, Lionu Feihtvangeru, Annu Zēgersi un Bertoldu Brehtu, Cveigs devās uz Palestīnu, kur Haifā izdeva avīzi vāciski Orient. Vīlies cionismā, viņš pievērsās sociālismam.

1948. gadā pārcēlās uz VDR (tolaik PSRS okupācijas zonu). No 1950. līdz 1953. gadam bija Mākslas akadēmijas prezidents. 1958. gada Ļeņina Miera prēmijas laurāts.

20. gadsimta sešdesmitajos gados vairāki Arnolda Cveiga romāni ("1914. gada jaunā sieviete", "Ceļš uz troni", "Strīds par seržantu Grišu", "Verdenas mācība") tulkoti latviski.