Aristīds Zirnis dzimis 04.08.1936. bija sabiedrisks darbinieks un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 1996. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Aristīds Zirnis bija saistīts ar šādām organizācijām:

• Sabiedriskā organizācija ""ŽĒLSIRDĪBA""

Viņš nomira 59 gadu vecumā, 1996. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Aristīds Zirnis varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Viņa pēdējā dzīves vieta bija Rīga.

---

Skumīgs stāsts, kam vajadzētu skart visu latviešu nervus, likt domāt, meklēt kādu atrisinājumu, parādījies 1996. gada otrā pusgadā jau 3 avīzēs, ieskatot Latvija Amerikā 24. augustā. Tas ir reportieres Latvijā — Daces Žagatas raksts "Apbedīšanas "business" Rīgā". Šai savā vēstulē gribu pievērst dažu personu un organizāciju uzmanību notikumam, kas sācies šī gada 20. februārī un vēl nav beidzies. Varbūt beigsies novembrī, ja laiks būs kļuvis auksts un ja represētā Marija Zirne Rīgā spēs samaksāt kādai no 23 apbedīšanas firmām par sava dēla pārbedīšanu. Jānis Zirnis un Marija Zirne (katrs savas stud. korporācijas locekļi) ar abiem dēliem bija pavadījuši izsūtījumā Sibirijā 8 gadus. Viens dēls nomiris jau 70-tajs gados. Vīrs Jānis Zirnis miris 1994. gada janvārī. Kad ierados Rīgā uz LU 75. gadasvētkiem, nolēmu satikt vēl atlikušos tās dzimtas radus — māti un dēlu. Balsi telefonā Marija sadzird, bet personīgi tik, cik nolasa no lūpām. Viņa atsūtīja dēlu Aristīdu man pretī uz Matīsa ielu, kur biju apmetusies. Tūlīt pazinu Aristīdu, jo viņam bija tēva staltais augums un stāja. Uzzināju, ka viņš puslaiku strādā, bet puslaiku studē Romas katoļu teoloģiju. "Spējīgas dzimtas pēdējā atvase", tā es nodomāju. Viņam bija jau 57 gadi. Un tad — šī gada februāra pēdējā dienā — viņa mātes īsa vēstule man: "Aristīds izgāja no mājas 20. februārī, pl. 10 no rīta un vēl nav atgriezies". Pēc dažām dienām garāka vēstule: "Raudu visu laiku. Meklē policija, meklē zemessargi - viņš tak pats arī bija zemessargs. Vēl nekā nezinu par dēlu". Tā viņa raudāja 7 nedēļas, kamēr 14. aprīlī viņu - Aristīdu no Gaiļezera slimnīcas morga aprakuši Jaunciema kapos kā nezināmu vīrieti Nr. 501. Visjaunākā ziņa tāda, gandrīz kā izsmiekls: "19. jūlijā piederīgie Aristīdu Zirni atpazinuši pēc fotogrāfijām!" Kāpēc mātei bija velti jāraud vēl pusgadu, kamēr žēlīgi parādīta mirušā dēla fotogrāfija? Kāpēc ne tajās 7 nedēļās pirms 14. aprīļa? Godīgāk liktos, ja policija un zemessargi atzītos pazudušo piederīgiem, kas lūdz palīdzību meklēšanā, kamorgi pārpildīti, mēs galā netiekam, meklējiet paši kā spēdami! (Latvija Amerikā, 26.10.1996)