Izsūtījumā viņa apprecējās un viņai piedzima meita un divi dēli. Kad sākās reabilitācijas, Ariadna Lindgrena bija viena no pirmajām, kas atgriezās. Tiesa gan – invalīda ratiņos, jo kājas bija bezcerīgi sakropļotas. Un notika kaut kas padomju okupācijas iekārtai pārsteidzošs – viņai atdeva Ķempju muižu, kurā brīvvalsts laikā kopā ar tēvu un māsu bija dzīvojusi. Bet tā kā bez naudas ar to graustu neko nevarēja iesākt, tika panākta vienošanās, ka muižu atdeva sovhozam, bet Ariadnai Lindgrenai Rīgā piešķīra nelielu dzīvoklīti Sarkandaugavā un saremontēja muižas dārznieka mājiņu, kur vasarās viņa dzīvoja pati un varēja arī īrniekus izmitināt. Pati Ariadna tur sēdēja saulē ratiņkrēslā pie galda, klabinādama rakstāmmašīnu. Viņa tulkoja dažādas grāmatas un rak­stus no spāņu valodas. Pieprasījums viņai bija no daudzām izdevniecībām.

Par to raksta arī "Latvju mūzika"1988.gadā: "Ir jāpiemin baigā gada jūnija naktis, kad čekisti meklēja arī Paulu Saksu un viņa ģimenes locekļus. Liktenīgā bridī viņam ar otro sievu Irmu laimējās iebēgt Līgatnes gravā, turpat pie mājas, un sagaidīt vāciešus. Bet abas Saksa meitas no viņa pirmās laulības ar Mēriju čekisti izveda. Jaunākā — 19 gadu vecā Jogita - konservatorijas audzēkne arfas klasē pirmā izsūtījuma gadā ziemā Krasnojarskā mirusi. Otra Ariadna — 22 gadus veca, mākslas akadēmijas audzēkne, pēc 16 smaga darba gadiem Vorkutā, ar Saksu palīdzības saiņu sūtījumiem ceļa naudas sagādei, Hruščova laikā atbrīvota un ar sabojātu veselību atgriezusies Rīgā, kur pēc dažiem gadiem mirusi. Viņai meita Nereida un divi dēli: Egons (vecākais), mācījies E. Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, spēlēja mežragu orķestrī Rīgā, jaunākais, Kostja, slimnīcas sanitārs."