Pēc uzticīgas kalpošanas karaļiem, prinčiem un princesēm, Antiņam, Sprīdītim, Šēkspīra galminieku un augstmaņu pulkam, tikko aizvadīto Ziemsvētku pievakarē (25. decembrī) mūžības gaitā aizsaukts skatuves dekorāciju mākslas meistars Ardis Vinklers.
Garās jūdzes ceļinieks savu gaitu sācis 1907. gada 16. jūlijā Valmierā. Jau agrā jaunībā viņu valdzinājusi skatuves burvestība un tās vadīts iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studiju noslēguma gados bija prof. Jāņa Kugas vadītās Dekoratīvās mākslas meistardarbnīcā, kuru beidza 1934. gadā ar mākslinieka grādu.
Savas profesionālās gaitas sācis Liepājas teātrī, tur darbodamies no 1934. - 1937. gadam. Šai pieredzei sekoja ražens darba posms Nacionālajā teātrī no 1938. - 1944. gadam.
1944. gada rudenī Ardis Vinklers kopā ar dzīvesbiedri pianisti brīvmākslinieci īdu Lejiņu-Vinkleri un meitu Bitīti bēgļu gaitās nonāca Vācijā , kur pēc Otrā pasaules kara bēgļu nometnē "Valka" laikā no 1947.-1949. gadam darināja dekorācijas latviešu teātra izrādēm. 1949. gada vasarā Vinkleri izceļoja uz ASV un apmetās uz dzīvi Kalamazū, Mičiganā. Apmēram 18 gadus bija dekorātors Bostonas latviešu teātrim.
Notikušas vairākas Vinklera darbu, dekorāciju un tērpu metu, maketu un projektu izstādes. Rīgas televīzijā V.Lejiņas režijā tika rādīta dokumentāla filma par Ardi Vinkleru sērijā "Māras zīmes". Mākslinieks saņēmis Goppera fonda goda balvu 1965. un 1978. gadā, Kultūras fonda balvu 1981. gadā. Viņa darbi atrodas Ed.Smiļģa teātra muzejā u. c. publiskās un privātās kolekcijās.
Jau sākot ar agrīnajām mākslinieka gaitām Vinklers sevi apliecinājis par sava ceļa gājēju ar savu personisku stilu, kas palicis nemainīgs līdz pat mūža beigām. Pretstatā tā laika skatuves glezniecības tradīcijām, kurās izteikti bija gleznoti prospekti un gleznoti trīs dimensiju apveidi, Vinklers dekorātīvo problēmu risināja ar kon struktīvām būvēm un dekorātīvu plākšņu sakārtojumu, kas ar attiecīgu izgaismojumu sniedza vienkāršotu, bet iespaidīgu dekorātīvo kopainu.

Atzīmējot sava mūža deviņdesmito gadmiju, meistars 1997.gadā viesojās Rīgā, kur Ed. Smiļģa teātra muzejā bija izkārtota viņa darbu izstāde un viņam bija iespēja vēlreiz tikties ar kādreizējiem teātra kolēgām. Drīz pēc tam Vinklers vēlreiz mēroja ceļu uz dzimto zemi, lai tai nodotu savas dzīvesbiedres Idas Vinkleres mirstīgās atliekas.
Šī gada 20. janvārī Kalamazū latviešu apvienotās ev. lut. draudzes baznīcā pulcējās Vinklera draugi, viņa mākslas cienītāji un citi, lai teiktu ardievas mūžībā aizgājušajam meistaram.
Trešā un pēdējā Arda Vinklera atgriešanās paredzēta viņa mirstīgo atlieku guldīšanai dzimtas kapos Valmierā.

Avots: Laiks, 17.02.2001