Antons Čehovs dzimis 1860. gada 29. janvārī [v.s. 17. janvārī], Taganrogā, miris 1904. gada 15. jūlijā [v.s. 2. jūlijā]) Bādenveilerā, Vācijā bija krievu īso stāstu rakstnieks un dramaturgs, un pēc Encyclopedia Britannica atzinuma tiek uzskatīts par vienu no labākajiem īso stāstu rakstniekiem pasaulē.

Sarakstījis vairāk kā 900 darbu. Par Čehova svarīgākajiem darbiem dramaturģijā tiek uzskatītas četras lugas: "Kaija", "Tēvocis Vaņa", "Trīs māsas" un "Ķiršu dārzs"; daudzi rakstnieki un kritiķi augstu novērtējuši arī viņa īsos stāstus.

Čehova sadarbība ar Maskavas Dailes teātri (MDT) ne tikai palielināja paša Čehova popularitāti, bet arī nostiprināja MDT prestižu. Čehova lugas ir vienas no 20. gadsimtā Eiropas teātros visvairāk iestudētajām lugām līdzās Viljama Šekspīra un Henrika Ibsena darbiem.

Čehovs ir viens no visbiežāk ekranizētajiem (dala 2-3 vietu ar Dikensu) pasaules klasiķiem

29.1.1860 Piedzimst Taganrogā, nelielā namiņā kā 3. bērns 6 bērnu neliela Taganrogas tirgotāja ģimenē. Viņa tēvs cēlies no dzimtcilvēkiem, bija ar smagu raksturu, taču rūpējās par bērnu izglītošanu.

1866-1868 - apmeklē vietējo pamatskolu

1868- iestājās pilsētas ģimnāzijā, kura skaitās labākā Krievijas dienvidos. Jau ģimnāzijas laikos sāk rakstīt stāstus.

1873. gadā iepazīstas ar teātri un viņu aizrauj dramaturģijas žanrs, sāk rakstīt lugas

1879. gadā beidz Taganrogas ģimnāziju

1879. gadā pārceļas uz Maskavu, iestājas Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē (prof. Skļifosovska vadībā). Netālu par skolotāju strādā arī Antona brālis Ivans un tas ļauj Antonam pavadīt brīvo laiku brāļa plašajā dzīvoklī.

1882. gadā beidz Maskavas Universitāti, sāk strādāt par ārstu.

1884. gadā iznāk pirmais stāstu krājums "Melpomenes pasakas"

1885-1886.g. saraksta daudz īsstāstu ar humora piedevu, kas rada polpularitāti

1887. pārtrauc īsstāstu rakstīšanu, pievēršas nopietnākām tēmām.

1888. gadā saņem Krievijas Zinātņu akadēmijas Puškina prēmiju par savu iepriekšējā gadā izdoto krājumu "Mijkrēslī".

1889. gadā nolemj doties uz Sahalīnu. Šeit iepazīstas ar vietējiem, lai savāktu materiālu saviem stāstiem. Ceļojuma laikā saaukstējās, kas noveda vēlāk pie smagas plaušu saslimšanas (tuberkulozes)

1890-1899 gadā- dzīvo Maskavā un tās apkaimē. Saraksta daudz stāstu un lugu, daudz ceļo pa Eiropu.

1892. gada sākumā Čehovs nopirka Meļihovas muižiņu, netālu no Maskavas, Serpuhovas apriņķī. Šeit viņš veica lielu sabiedrisku darbu, bez atlīdzības ārstēja zemniekus, piedalījās cīņā pret holeru, par saviem līdzekļiem uzcēla skolu, bija zemstes deputāts, piedalījās vispārējā zemnieku skaitīšanā.

Meļihovas periods (1892. – 1898.) padziļināja Čehova dzīves izjūtu. Zemnieku dzīve attēlota Čehova ievērojamos stāstos: ,,Zemnieki”, ,,Gravā” u.c. Par sādžas dzīves nebūšanām Čehovs nevaino zemniekus, darba rūķus, bet tos apstākļus, kādos atradās krievu sādža. Rodas secinājums, ka šos apstākļus jāizmaina.

1900. gadā ieceļ par Zinātņu akadēmijas akadēmiķi

l901. gadā Čehovs stājās laulībā ar Olgu Kniperi, Maskavas Dailes teātra pazīstamo aktrisi. Bet Čehova veselība arvien vairāk un vairāk pasliktinājās. Process plaušās progresēja, viņš gandrīz pastāvīgi slimoja.

1902. gadā atsakās no akadēmiķa statusa saistībā ar Akadēmijas (Nikolaja II) lēmumu izslēgt Gorkiju no akadēmijas.

1898. gadā, pēc tēva nāves un sakarā ar veselības pasliktināšanos, Antons Palovičs nolēma pārcelties ar ģimeni uz Jaltu, kur 1899. gada septembrī sākās pēdējais, Jaltas periods (1899. - 1904.)

1904. gadā brauc ārstēties uz Vāciju, tur arī mirst kurortpilsētā Badenveilerā

Daudzi no Čehova darbiem stāsta tieši par "reformu laiku", kā sociālo parādību tālaika Krievijā un cilvēkiem, kas to piedzīvojuši. Viņš raksta par cilvēka spēju vai nespēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem, par statusu sabiedrībā, par sadzīviskām rūpēm un reālu cilvēku reālo dzīvi. Šī īpašā spēja parādīt cilvēka rakstura dažādās šķautnes, iespējams, ir saistīta ar Čehova medicīnisko izglītību, kuras laikā nācās saskarties ar daudziem un dažādiem cilvēkiem.

Viens no pirmajiem ārzemju autoriem, kurš pievērsās A. Čehova daiļrades popularizēšanai bija angļu dramaturgs, uzņēmējs un ekonomists Džordžs Bernards Šovs (1856-1950). Tieši viņš norādīja uz A. Čehova daiļrades pamatpirncipu- bez nosodījuma, patosa un uzspēles, pat nosacīti bezkaislīgi izstāstīt cilvēka kā personības, kā indivīda  izjūtas mainīgā sabiedrībā un mainīgos apstākļos.

Avots wikipedia.org, news.lv, liis.lv, elīna