Antons Breidaks dzimis 25.01.1932. bija sabiedrisks darbinieks un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2002. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Antons Breidaks bija saistīts ar šādām organizācijām:

• Rīgas latgaliešu biedrība ""Trešo zvaigzne""

Viņš nomira 70 gadu vecumā, 2002. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Antons Breidaks varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Viņa pēdējā dzīves vieta bija Rīga.

------------------------------

Antona Breidaka bērnība un agrā jaunība aizritējusi Latgalē Ludzas pusē. Viņš dzimis 1932. gada 25. janvārī Ludzas apriņķa Pildas pagasta Malzūbos zemnieku Boļeslava un Jūlijas Breidaku ģimenē. Skolas gaitas Antons uzsāka kopā ar brāli Robertu. Sākumā viņi mācījās Eglāju, vēlāk Istalsnas pamatskolā. Sākās karš, un skolas telpas nācās vairākkārt mainīt. Sekoja mācības Ludzas vidusskolā, kuru Antons Breidaks beidza 1951. gadā. Skolas laikā Antonam patika ķīmija un fizika, bija nodoms turpināt tās studēt, taču bērnībā izslimotā (kaut arī ar vecāku rūpīgo gādību laimīgi uzvarētā) tuberkuloze par sevi tomēr atgādināja, tāpēc no šīs ieceres bija jāatsakās. Šodien varam tikai minēt, vai tā ir bijusi likteņa sūtība, ka ar aso prātu un loģisko domāšanu apveltītais jauneklis 1951. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Pats viņš atzina, ka sākumā domājis pievērsties literatūrzinātnei. Bet tas bija visiem labi zināmais Staļina laiks, kad literatūra bija cieši saistīta ar politiku. lekļauties tās noteiktajos bezjēdzīgajos rāmjos Antonam liedza viņa nepiekāpīgais un latgaliski spītīgais raksturs. Valodniecība likās mazāk pakļauta ideoloģijai. Varbūt tā arī bija laimīga nejaušība, ka kursadarbus un vēlāk arī diplomdarbu topošais valodnieks izstrādāja toreizējās vecākās pasniedzējas, vēlāk profesores un daudzu valodnieku skolotājas Martas Rudzītes vadībā. Viņa ne vienam vien savam studentam ir iemācījusi saklausīt un iemīlēt mūsu valodas saknes izloksnes - un tajās paslēptos dārgumus. Antonam Breidakam vistuvākā un mīļākā bija bērnu dienu sulīgā un bagātā valoda dzimtā Pildas izloksne, tāpēc arī pirmais kursadarbs bija veltīts taisni Pildas izloksnes aprakstam. Diez vai valodniecības vēsturē būs daudz bijis studentu, kuri bijuši tik pārliecināti par savām zinātniskajām atziņām, ka tās aizstāvējuši pat atklātā diskusijā. To gadu Latvijas Valsts universitātes laikrakstā Padomju Students lasāma studenta Antona Breidaka tam laikam ļoti drosmīga polemika par valodniecības jautājumiem ar toreizējo Vēstures un filoloģijas fakultātes docentu Artūru Ozolu. Antons Breidaks par to atcerējās: "Savā kursadarbā Pildas izloksne es izteicu vairākas domas, kas neatbilda Latvijas Valsts universitātes Latviešu valodas katedras vispārpieņemtajam viedoklim. Tas arī izsauca polemiku ar katedras vadītāju docentu A. Ozolu. Polemikas pamatjautājums bija par augšzemnieku dialekta un vidus dialekta attiecībām. J. Endzelīns un daži viņa domubiedri izvirzīja t. s. latviešu pirmvalodas hipotēzi, saskaņā ar kuru latviešu valodas dialekti radušies no šīs pirmvalodas. Taču šie dialekti, kā J. Endzelīns pats rakstīja 1916.gadā, ir viena vecuma, tie ir vienlaicīgi radušies no šīs pirmvalodas, runa var būt tikai par to, kurš dialekts savā attīstībā mazāk attālinājies no šīs pirmvalodas jeb kurš dialekts saglabājis vairāk seno skaņu un formu. E. Blese 30. gados šo hipotēzi vulgarizēja līdz nepazīšanai, apriori atzīstot, ka vidus dialekts ir primārs, bet augšzemnieku dialekts ir sekundārs, citiem vārdiem sakot, augšzemnieku dialekts ir cēlies no vidus dialekta. Šai hipotēzei ar zinātni nebija nekāda sakara, tomēr pēc II pasaules kara viens otrs valodnieks to aizstāvēja arī Latvijā. Starp viņiem bija arī docents A. Ozols. Es savos polemiskajos rakstos kategoriski nostājos pret šo pseidohipotēzi.. Otrais domstarpību pamatjautājums bija dažu dziļo augšzemnieku skaņu (patskaņu o, ī, ū) vēsture. Tālākā baltu valodniecības attīstība pierādīja manu ideju pareizību. Savas tā laika idejas es tālāk attīstīju un pamatoju vairākos rakstos un vēlāk arī doktora disertācijā. Viļņas universitātes specializētā zinātniskā padome, kur es 1990. gadā aizstāvēju savu doktora disertāciju Latviešu valodas latgalisko izlokšņu fonētika: diahronija un sinhronija, šīs manas idejas (tagad jau hipotēzes) atzina par pareizām."

1956. gadā Antons Breidaks ar izcilību pabeidza Latvijas Valsts universitāti, un tālāk viņa ceļš veda uz Aglonas vidusskolu, kur aizvadīti vienpadsmit darba gadi latviešu valodas un literatūras skolotāja darbā. Tika izstrādāts apjomīgs darbs Augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu dialektālā leksika un tās vēsturiskie sakari, par kuru 1970. gadā Antonam Breidakam piešķīra filoloģijas zinātņu kandidāta grādu. 1967. gadā A. Breidaks sāka strādāt ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektorā par zinātnisko līdzstrādnieku. Trīspadsmit gadi veltīti tautasdziesmu valodai un izloksnēs pierakstīto tekstu rediģēšanai. No 1981. līdz 1983. gadam Antons Breidaks strādāja izdevniecībā "Zinātne". 1987. gadā viņu aicināja uz Latvijas Valsts universitātes Pedagoģijas fakultāti, kur 1992. gadā viņš tika ievēlēts par profesoru. Līdztekus lasītas lekcijas un vadīta Valodu un literatūras katedra arī toreizējā Latvijas universitātes Rēzeknes filiālē, kura pārtapa par Rēzeknes augstskolu.

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv

         "Darbu izlase", 1.sējums, 2007.