Daugavas laivinieks.

Nezinu pateikt, vai tie bija viņa zilo bikšu gali, kas šķita platāki nekā parasti, vai arī īpatā vaigu bārda, kas lika man šinī vīrā saskatīt jūrnieku. Viņa gaitā un rīcībā turpretim nebija ne vēsts no parastās jūrnieku bravūras un kustīguma, kam dzīve uz sauszemes liekas pārāk vienmuļa. Arī miera un uzticības pilnais skats, ko tas droši raidīja savam sarunu biedram tieši acīs, neliecināja par tieksmi pēc dēkām. Katru reizi viņš klusi ilenāca palīdzības nodaļas istabā un, padevis labdienu, nostājās pie ziedojumu pieņemšanas galda un gaidīja, kamēr viņu uzrunās. Sadzirdējis parasto Jautājumu: „Ko Jums, lūdzu?" viņš atvēra jau labi ilgi kalpināto portfeli, cēla no tā ārā dažādas mantiņas un lika uz galda. Pieņēmēja to visu atzīmēja kvīšu grāmatiņā. Pēdējā laikā šī lieta kļuvusi vēl vienkāršāka. Darbiniece, kam uzticēta ziedojumu pieņemšana, ieraugot pazīstamo seju, vairs nemaz neizteic parasto jautājumu, bet, sagatavojusi kvīšu grāmatiņu, klusēdama gaidīja, ko atnācējs liks galdā, lai to atzīmētu. Reti paiet divi nedēļas, kad viņš neparādās komitejā.
Šis vīrs ir Daugavas laivinieks Antons Borovskis. Viņu itin labi pazīst Zaķusalas iedzīvotāji, kuru vidū tas dzīvo jau vairāk kā 8 gadus. Visi Krastmalas lelas un tuvākās apkārtnes zaķsalieši neskaitāmas reizes to redzējuši kopā ār puišeli, pēdējā laikā pat diviem, iznākam no nelielas koka mājeles un taisnā ceļā aizsoļojam uz Daugavu, kuras krastā viļņos šūpojas paliela airu laiva. Jau pēc brīža redzams, ka laiva, spēcīgu airu vēzienu dzīta, nes malkas kravu, ogu grozus, mēbeles vai ko citu. Tāda ir laivinieka Antona Borovska ikdiena. Abi ar dzīvesbiedri un māmuļu strādādami un santīmu pie santīma likdami, Borovski tikuši pie liekiem latiem, par ko iegādāts burinieks «Austrums". Tas palīdzējis ģimenes turību vēl vairāk celt. Tā arī Daugavas laivinieks cerējis kļūt par plašāka vēriena laivinieku-jūrnieku un par tādiem izaudzināt arī abus savus dēlus: 13 g. v. Fredi un 5 g.v. Džo. Sekojušas laiku pārmaiņas, kas kā daudzu citu, tā arī Borovska dzīvē pārvilkušas svītru daudziem nākotnes nodomiem. Pēc boļševiku padzīšanas no mūsu zemes, kad B. sācis dzīvi gandrīz no jauna, vajadzējis remontēt arī "Austrumu", kas laika zoba grauzts, bijis pilnīgi novecojis. Sakrāti arī līdzekļi, bet patlaban nav iespējams dabūt materiālus. Nevarēdams pašlaik likt lietā uzkrātos līdzekļus savā saimniecībā, Borovskis par tiem iegādājas dažādas mantas, ko nodod karavīru vajadzībām. Varbūt ziedojumu kopvērtība, ko Borovskis devis latviešu karavīriem, deviņas reizes apmeklējot komiteju, nav izteicama daudzām nullēm, bet viņa nodoto ziedojumu sarakstā allaž redzam tās mantas, kas karavīriem visvairāk nepieciešamas. To starpā Ir tabaka, papirosi, čaulītes, zīda smēķējamais papīrs, sērkociņi, spēļu kārtis, dažādas sukas. Ja nekā cita nav gadījies sameklēt, tad viņš nodevis pāris desmit marku naudā. Bez tam Borovskis tieši nodevis ziedojumus mantā un naudā arī Rīgas slimnīcās novietotiem ievainotajiem karavīriem. Atbalstot latviešu frontes laikraksta izdošanu, B. nodevis divus ziedojumus: 10 RM un 12 RM. Sekmēdams kara saimniecību, piedalījies arī metāla lūžņu vākšanā. Jautāts par neapsīkstošo atsaucību karavīru lietai, Borovskis atbild: «ledomājoties vien, ka boļševiku necilvēki vēl kādreiz varētu atgriezties, katram latvietim pārskrien nāves drebuļi. Neko šausmīgāku nevaru iedomāties, kā vēlreiz redzēt latviešu tautu šādā postā. Tāpēc jādara, cik katra spēkos un pat vēl vairāk, lai mūsu karavīriem austrumu frontē nekā netrūktu, tie varētu bez personīgām bažām veikt savus uzdevumus, jo vienīgi viņi var novērst boļševisma pekles atgriešanos, vienīgi viņi var nodrošināt labākus laikus Latvijai. Katra mūsu tautieša svētākais pienākums ir apgādāt savus tēvzemes sargus, ja vajadzīgs, tiem nododot visu, jo tikai tad radīsies laiki, kad varēsim dzīvot un strādāt kā īsti latvieši."
Bez veltēm karavīriem Borovskis atbalstījis vēl citus pasākumus, kuru uzdevums stiprināt latviešu kopību. Bez trīskārtēja ziedojuma (25 RM, 30 RM un 10 RM) Tautas Palīdzībai, viņš savu artavu nodevis arī boļševiku upuru kapu komitejai, kā arī pildījis pienākumu lielajā kurināmā sagādāšanas darbā, piedaloties malkas sagatavošanas talkā.
„To jau visi dara," it kā attaisnodamies par savu rīcību, kautrīgi piebilst B., „jo latvietis var bezgala daudz uzupurēties un strādāt, zinot tam attaisnojumu. Būtu devis vēl vairāk, bet pašlaik rocība par mazu."
Tie ir īsta latvieša vārdi un darbi, no kuriem mēs ikviens varam mācīties.

Avots: Daugavas vanagi: latviešu karavīru frontes laikraksts, 04.09.1942