Audzinātājas 15 darba gadi

Gar Silenieku pamatskolu pa priežu silu aizvijas ceļš. Gājējs vai braucējs pa to bieži dzird dzidras un skanīgas balsis: — tur Silenieku 1. pakāpes pamatskolā skolnieki mācas dziesmas. Tikai šo dziedātāju pulks ikgadus mainas — lielākie aiziet tālākas skolās, to vietā nāk atkal jauni — mazi un bailīgi. Bet tie cilvēki,kas aizgājējiem četros mācības gados daļu no sevis atdevuši, ar labākiem vēlējumiem un cērībām tos tālākā cēļā aizvadījuši, ik rudeņus atkal sagaida šos mazos
nācējus, lai tiem mācītu pirmos soļus zinātņu noslēpumainajos ceļos, lai ar viņiem
«kopā priekus priecātos, kopā bēdas bēdātos». Tie te ir un paliek cauri gadiem, pat gadu desmitiem

... Tikai ar katru gadu viņu matos rodas kāds sirms pavediens, tā, kā sarmo priedes silā visapkārt
Silenieku skolai. Un šīs sirmās priedes ir arī vienīgās, kā nemitigā šalkoņa stāsta par kluso, bet lielo darbu, kas te tiek darīts.

Nupat Silenieku 4-kl. pamatskolas skolotāja Antonija lelaidne atskatijās uz 15 gadiem skolotājas darbā.

Viņa dzimusi 1903. gada 23. janvārī Jēkabpils apriņķī. 

Skolu sākusi apmeklēt Tilžā, vēlāk Pēterpilī ģimnāziju, ko nobeidz Cesvainē. Pēc pedagoģisko kursu beigšanas Rīgā, viņa sākusi darbu 1924. gada rudenī kā skolotāja Tilžas pagasta Silenieku 4-kl. pamatskolā.

Par šo sākumu un vēlāko darbu cienijamā audzinātāja pati stāsta:

«Gadu daudz ir aizgājis, bet nu šķiet, ka tie visi tik īsi bijuši un ātri aizgājuši... Kad sāku strādāt, tad nedomāju, ka šis būs mans darbs Vienmēr, bet jau pirmajā gadā atskārtu, ka te būs tomēr mana īstā vieta. Un tā tas tiešām ari ir.»

Silenieku pamatskolā parasti bijušas divas skolotājas, 80 — 100 skolnieku. Darba daudz, tas ir noslēgts un kluss, bet liels, nozīmīgs un atbildīgs. Nav viegli ievadīt mazos, katru no savām mājām atnākušos, bērnus ar pirmajiem soļiem kopīgā ceļā un paralēli tam, audzināt četras jaunas atvases savā ģimenē. Tomēr audzinātāja —māte to spēj! Pie tam viņa arī aktivi darbojas vietējā aizsardžu pulciņā un ir vadītājas palīdze 163. Silenieku mazpulkā.

Viņa ir viena no tām, kas dzīvē piepilda mūsu lielā Vadoņa vārdus: «Dzīve ir darbs, pienākums un uzticība!» 

Daudzus panākumiem svētītus darba gadu desmitus nākotnē'

Elza Lāce

12.01.1940, Daugavas Vēstnesis, Nr. 9