Fotogrāfs kultūras apritē
Ojārs Zanders

Pieminot pazīstamākos Rīgas fotogrāfus pirms pirmā pasaules kara, jāatceras- arī
Anša Skariņa vārds. Viņš pieder pie tiem, par kuriem fotovēsturnieks P.Korsaks
rakstījis: Viņi bija pirmie, kas saprata fotogrāfijās nozīmi kā tautas estētiskas audzināšanās līdzekli; izglītodamies paši, izglītoja arī citus. A.Skariņa fotodarbnīca no 1909. gada atradusies Aleksandra (tagad Brīvības) ielā 5.
 

Kopš 1912. gada tai bijusi filiāle arī Majoros Jomas ielā 12, bet ar 1913. gadu - Rīgā'
Maskavas ielā 5. Būdams augstas klases profesionālis, A.Skariņš piedalījies izstādēs,
ieguvis Latviešu fotogrāfu biedrības sudraba medaļu starptautiskajā izstādē Rīgā,
kas 1910. gadā bija skatāma pilsētas Mākslas muzejā.

A.Skariņš ari rakstījis par foto mākslu. Pie viņa fotografējušies daudzi latviešu rakstnieki, skatuves mākslinieki un citi kultūras darbinieki. Par pašu A.Skariņu rakstīts maz, trūkst pat elementāru viņa dzīves datu. Arī personīgais arhīvs nav saglabājies. Kāds fotoattēls un rokraksta lapiņa saglabājusies mana tēva, viņa kādreizējā mācekļa, vēlāk palīga Oskara Zandera mājas arhīvā. Atceros, ka pirms kara mūsu dzīvoklī goda vietā atradās Ādolfa Kaktiņa lielformāta fotoattēls, kur viņš redzams Lāčplēša lomā Raiņa drāmā Uguns un nakts.
 

Mājai degot, arī tas gājis zudumā. Mans tēvs pie A.Skariņa mācījās kopš divpadsmit gadu vecuma (1909-1914), sākumā bijis izsūtāmais zēns, tad māceklis, negatīvu retušētājs, līdz beidzot - patstāvīgs fotogrāfs. A.Skariņš acīmredzot bijis labs pedagogs, jo 17 gadu vecumā mans tēvs bija tik profesionāli sagatavots, ka devās uz Maskavu, lai atvērtu savu foto ateljē.

Par fotogrāfu viņš nostrādāja 62 gadus. Tēvs atcerējās A.Skariņu kā smalkjūtīgu cilvēku, kas nabadzīgam lauku zēnam devis ne tikai arodu, bet arī pilsētas dzīves iemaņas. Šinī laikā tēvs iepazinās ar izciliem latviešu fotogrāfijas pārstāvjiem: M.Bucleru, , J.Riekstu, V.Rīdzenieku un citiem.

Pie A.Skariņa, kā žurnāla izdevēja, pulcējušies arī literāti. E.Virza atmin, ka te pirmo reizi, piemēram, sastapis A.Ersu. Tēvs atcerējās, kā palīdzējis šefam, fotografējot Uguns un nakts pirmizrādē Jaunajā Rīgas teātrī 1911 .gada janvārī. Tija Banga, Biruta Sku
jeniece, Aleksis Mierlauks, Gustavs Žibalts un vēl citi ievērojami aktieri dokumentēti
A.Skariņa fotoattēlos. Mana vaina, ka neiz jautāju tēvu par šiem gadiem sīkāk. Tagad
nav, kam vaicāt.,

Pirmais pasaules karš ir trieciens ne tikai A.Skariņa fotodarbnīcai un tās eksistencei,
bet arī viņa izdotajam žurnālam Spogulis. Ka raksta viens no šī izdevuma līdzstrādniekiem Kārlis Egle, A.Skariņš kara gados esot zaudējis garīgo līdzsvaru un tā ari vairs neesot īsti atguvies. Viņš vēl darbojies kā fotogrāfs Latvijas Republikas pirmajos gados, rakstījis Fotogrāfijas Mēnešrakstam (1921), sūtījis fotoattēlus jaundibināmajam
izdevumam Latvju Grāmata (1922), bet tad ari ziņas par viņu apraujas. Varbūt šī raksta
lasītāji var dot kādu papildu ziņu par A.Skariņa biogrāfiju?
 

Nedaudz par jau pieminēto ilustrēto nedēļas žurnālu Spogulis, kura izdošanai
A.Skariņš ziedojis daudz laika, līdzekļu un pūļu. Pirmais tā numurs iznācis 1913. gada
jūlijā/ bet divdesmitais - tā paša gada decembrī. 1914. gada nogalē vēl iznācis 21. n
umurs. Redakcija bijusi Marijas ielā 103, ekspedīcija - turpat, kur fotodarbnīca, Aleksandra ielā 5. Žurnāls drukāts spiestuvē Burtnieks, tirāža - tiem laikiem ievērojama - 7500 eksemplāru. Žurnāls iznācis sestdienās, kopā ar piesūtīšanu mājās maksājis gadā 2 rubļi 50 kapeikas, bet atsevišķs numurs - 5 kapeikas. Japiebilst, ka žurnāls pārtraucis iznākt ne tikai lasītāju trūkuma un pirmā pasaules kara radīto grūtību pēc.

A.Skariņš vēlējies augstvērtīgu izdevumu, bet ienākumi nav-atsvēruši izdevumus - autorhoņorārus un daudzo attēlu izmaksas. Realitāte atkal pārvilka svītru kādai ideālisma apgarotai iecerei. Izdevēja nodomus apliecina kāda ar A.Skariņa roku rakstīta piezīme:

Esmu dzimis pavisam nepolitiski, un tādēļ pirmais, ko es ieraudzīju žurnālu izdevniecībā ap 1913. gadu, bij dažādi apcerējumi par politiskām un saimnieciskām lietām, kuri, gribēdami būt populāri, bija pārāk īsi un saraustīti, uti panāca sāju,niecīgu, tukšu iespaidu, kas jo tukšāks bija tamdēļ, ka arī ilustratīvā daļa bij ļoti pliekana un nabadzīga. Es tādēļ nācu uz domām, izdot lētu nedēļas laikrakstu, kas būtu vismaz literāriski interesants, vērtīgs un izsmeļošs, arī ilustrācijās dzīvs un aktuāls . Man tas pa daļai arī
izdevās, tikai pasaules karš pārtrauca šāda žurnāla izdošanu un visa dzīve iegāja citās sliedēs.

K.Egle, kas kopā ar brāli Rūdolfu, būdami iesācēji literāti, bija čakli jaunā izdevuma atbalstītāji, savā personīgajā Spoguļa komplektā 1934. gadā ierakstījis: Pēc A.Benjātniņa neveiksmīgās un prastās « Atpūtas » (1911) šis ir otrais, pie tam daudz nopietnākais mēģinājums izdot arī latviski puslīdz pieklājīgu, literāriski un mākslinieciski vērtīgāku ilustrēju A.Skariņš. Ka nodomam bija stiprs pamats, to pierāda tas, ka jau ar pašiem pirmajiem numuriem žurnāls izgāja tautā ap 7500 eksemplāros,
tolaik necerēts, .vairums.

Pie žurnāla Skariņš centās saistīt pecos pazīstamos autorus, bet labprāt pieaicināja arī jaunos, šos pēdējos pat vēl vairāk. Un tā mēs ar brāli arī tikām aicināti un ļoti labprāt ieredzēti, kāpēc diezgan daudz tur drukājamies. Interesanti, ka fotogrāfi mūsu žurnālistikā centīsies ieguldīt savu artavu. Tā M.Buclers izdeva «Starus», kur daudz jauna.

Žurnāla I.numura lasāms A.Skariņa aicinājums: Fotogrāfus, tiklab arodniekus, kā amatierus lūdz «Spoguļa» redakcijā iesūtīt kārtīgi uzņēmumus ar vispārīgu nozīmi, kā:
portrejas no ievērojamām personām, kuras pat laban stāv pārrunā dienas presē; uzņēmumus no izstādēm un sapulcēm, svarīgākiem notikumiem teātra dzīvē, atgadījumiem vietējā sadzīvē, izgudrojumiem tehnikā u.c. Uzņēmumus no
etnogrāfiskām savādībām, ēku būves, darba rīkus, paražas, kā arī skaistus dabas skatus un lapas. gleznu Reprodukcijas. Uziņņ.iņinņfs katrreiz nodrukās ar autora vārdu un maksās honorārus. Pirmajā numurā ari sacīts, ka rakstus un attēlus, ko redakcija saņems līdz otrdienas vakaram, izmantos vēl tās pašas nedēļas numurā.
 

Raksta apjoms nedod iespēju tuvāk analizēt žurnāla saturu, bet ari vārdu un
tēmu uzskaitījums rāda, ka nepilna pusgada laikā A.Skariņš iespējis daudz. Žurnālā
ir paša A.Skariņa un citu latviešu fotogrāfu doti fotoattēli, bet izdevuma literāro daļu
(dzeju, prozu, satīru, literatūrkritiku) veidojuši galvenokārt gados jauni literāti:
A.Ķeniņš, A.Austriņš, P.Rozītis, V.Dāvids, K. un R.Egles, L.Laicens, V.Dambergs,
V.Eglīts, A.Erss, J.Grīns, L.Paegle, E.Mēklers, E.Cālītis, E.Virza, L.Šanteklērs, J.Roze.
Prozas skices mēģinājis rakstīt ari pats A.Skariņš. Ir ari jauniznākušo grāmatu
apskats, to recenzijas. 14. numurā reproducēts, piemēram, fotoattēls, kur K.Barons
stāv pie Burtnieku nama balkona Vecmīlgrāvī latviešu rakstnieku un mākslinieku
vidū. Ar tulkojumiem un apjomā nelieliem apcerējumiem pārstāvēta cittautu literatūra.
Franču dzeju daudz atdzejojis E.Virza, krievu autorus - visvairāk V.Eglīts un
J.Kārstenis, vācu - R.Egle. Te ir gan klasiķi, gan ari tādi, kas vēl šobaltdien nav latviešu
lasītājam pietiekami pazīstami, un žurnāls Spogidis ir varbūt pirmais, kas devis par
tiem kādu priekšstatu. R.Tagore, Dž.Bokačo, š.Bodlērs, E.Verharns, K.Lemonjē,
M.Materlings, G.de Mopasāns, P.Klodels, Novaliss, G.Hauptmans, B.Kellermanis,
F.Molnārs,V.Vitmens, B.Šovs, R. Emersons, Dž.Golsvertijs un daudzi citi.
 

Daudz ir attēlu un anotāciju par latviešu un cittautu mūziku, teātri. Nereti intere-
santākās fotogrāfijas izmantotas vākam: F.Šaļapins Borisa Godunova lomā viesiz-
rādēs Londonā (nr.2), E.Dārziņa pieminekļa atklāšana Mārtiņa kapos (nr.9), Jaunā Rīgas
teātra aktieru grupa ar režisoru A.Mierlauku (nr.lo), A.Alunāna pieminekļa atklāšana
Jelgavā (nr.ll), P.Čaikovskis (nr.l4), B.Skujeniece Laimdotas lomā (nr.lB).
Spogulī lasītājs var atrast attēlus un informāciju par G.šnēfogta vadītajiem
koncertiem Rīgas Jūrmalā, par A.Pavlovas viesizrādēm Londonā, par A.Bobkoviča
vadīto Varšavas filharmonijas orķestri, Slavjanska kora viesošanos Majoros, kad
izpildītas ari kādas latviešu tautasdziesmas u.c.
 

Nav aizmirstā arī tēlotājā māksla: Rembrants, O.Rodēns, J.Rūzentāls, V.Purvītis. Publicētas M.Kliņģera domas par, glezniecību, Leonardo da Vinči aforismi,
I.Zeberiņa zīmētas karikatūras, raksts par spāņu glezniecību. lespēju robežās pieminēta zinātne un sabiedriskie darbinieki: E.Hekelis, L.Pastērs, I.MeČņikovs, F.Nansens. Ir raksti par bezdrāts telegrāfu, R.Skota polāro ekspedīciju; • Panamas kanālu, sasniegumi ; modernaja ķirurģijā."

Daudz Latvijas skatu, dažādi Rīgas motīvi. A.Skariņš centies fiksēt aktualitātes:

lūk, Ziemeļblāzmas jaunā- nama atklāšana, dzelzceļa katastrofa pie Priekules, lielais
ugunsgrēks Majoros 1913. gada 28. augustā. Žurnālā redzami arī Japānas, Ņujorkas,
Urālu, Turkestānas un Roņu salas skati. Izdevējam šķitis, ka lasītāju var interesēt ari
pasaules izstāde Sanfrancisko, Niagaras ūdenskritums, senās Asīrijas drupas, Napoleona mājoklis Sv.Helēnas salā.

Samērā plaša ir sporta hronika. Jūs teiksiet - nevajadzīgs raibums. Jā, pieskaņojoties lasītāju vairākuma gaumei, A.Skariņš drīz nokļuva strupceļā. Jau žurnāla 7.numurā lasāma piezīme: Mūsu lasītājiem. Lielo izdevumu dēļ - par klišejām, kuras mēs dodam tādā skaitā, kā neviens cits latviešu izdevums, kā arī par latviešu oriģmālrakstiem,
zīmējumiem utt., esam spiesti cenu par atsevišķiem numuriem pacelt no 5 kapeikām un 6 kapeikām. Abonentu maksa piliek tā pīti' (..) Centīsimies «Spoguļa » saturu izkopt tālākā virzienā, sniedzot jaunākās, interesantākās ainas no tagadējās dzīves, ievērodami sevišķi Baltijas notikumus.

Žurnāla 20. numurā A.Skariņš paziņo lasītājiem, ka Spogulis diemžēl turpmāk
vairs neiznāks, jo ienākumi nesedz izdevumus. Spogulim līdzīgs izdevums būtu
rentabls tikai 12 000-15 000 eksemplāru metienā, bet uz tādu lasītāju kontingentu
acīmredzot nevarēja cerēt.

Pēc gada, 1914. gada decembrī, laižot klajā 21 .numuru, A.Skariņš mēģina žurnālu
atjaunot, jo cer, ka kara apstākļos radīsies interese par dažādām aktualitātēm. Viņš
saistās ar krievu fotogrāfiem, kas apņemas piesūtīt attēlus no karalauka. A.Skariņš lasītājiem sola žurnāla apjomu paplašināt, saglabājot tā iepriekšējo cenu. Šīs cerības
nepiepildās. 21. numurs tā arī paliek pēdējais.
 

Avots: Fotogrāfs kultūras apritē, 1992.02.07 Literatūra un Māksla

Zanders, Ojārs

***

Avots: Sludinājums Tēvija, 14.01.1944