Tukuma apkaimes latviešu (kuršu) izcelsmes dižciltīgais, 19.gs. ierakstīts Kurzemes bruņniecības matrikulā. Tikai matrikulā ierakstītajiem muižniekiem (Ritterschft) bija tiesības uz visām dižciltīgo privilēģijām (nemaksāt nodokļus, nodevas, muitas); atšķirībā no pārējās muižniecības (Landschaft). Kurzemes bruņniecības matrikulā fon Gaili tika ierakstīti gan tikai 1841. gadā.

1878. gadā Prūsijas karaliskā valdība Gailus atzina par brīvkungiem (Freiherr)

Par dzimtas aizsācēju uzskata  Livonijas ordeņa vasali, zemnieku tiesnesi (Rechtfinder) Ansi Gaili, kurš pirmo lēni pie Ārvales (Overwaelen) saņēma 1494. gada 23. septembrī.

Dzimtas nozīmīgumu neskatoties uz brīvzemnieka izcelsmi  apliecina tas, ka, neraugoties uz seno likumu, kas par īsteniem mantiniekiem atzina tikai laulībā dzimušos, hercogs Gothards Ketlers apstiprināja Anša pēcnācēja Jukuma Gaiļa ārlaulības bērnu mantošanas tiesības.

Dzimtas vīrieši tradicionāli izvēlējās militāro karjeru, tādējādi iegūstot dzimtai dižciltību.

Dzimtas ievērojamākie pārstāvji:

• hercoga Gotharda karodznieks  Ansis Gailis (1506.-1605.)
• 1772. gada 22. jūnijā tika apstiprināta trīs Ādama Frīdriha Gaila bērnu - Otto, Johana un Lovisas - dižciltība,
• 1773. gadā Kurzemes dižciltīgā apliecību ieguva Polijas armijas leitnants Kazimirs Vilhelms fon Gails (Kasimir Wilhelm Ernst Freiherr von Gayl, 1746.-1821.), 1775. gadā to apstiprināja arī Lietuvas un Polijas seims.
• Vācijas armijas kājnieku ģenerālis Egons Frīdrihs Karls (1845.-1929.);
• Vācijas armijas ģenerālis Georgs fon Gails (Georg Freiherr von Gayl, 1879.-1927.);
• Vācijas iekšlietu ministrs Fr. fon Pāpena kabinetā Vilhelms fon Gails (Wilhelm Moritz Egon, Freiherr von Gayl, 1879.-1945.).
• 1813. gadā Vestfālenes karaliste piešķira Kazimiram Vilhelmam fon Gailam barona titulu

Bez minētajiem no fon Gailu dzimtas vīriešiem no XIX gs. sākuma līdz 1954. gadam bija viens ģenerālis, divi ģenerālmajori, viens ģenerālleitnants, viens pulkvežleitnants, divi majori. Tikai trīs no fon Gailiem piekopa civilu nodarbi: divi inženieri un Oldenburgas hercoga kambarkungs.

Dažādos laika posmos dzimtas valdījumā bijušas Jukummuiža, Praviņu u.c. muižas.

***

Citas muižniecības matrikulā ierakstītās latviešu (līvu, kuršu) izcelsmes dzimtas:

Par Līvenu dzimtas aizsācēju tiek uzskatīts Turaidas līvu vecākais un "gandrīz ķēniņš" Kaupo. Pēc lēņu grāmatām Līvenu sencis Gerardus Līvo 1269. gadā un viņa dēls (latīņu: filius Gerardi Lyvonis) Johannes 1292. gadā bija Rīgas arhibīskapa vasaļi. Zināms, ka 15. gadsimtā dzīvojušajam Līdekem Līvam (Lüdeke Live) bija divi dēli - Jirgens un Johans, kas kļuva par divu dzimtas zaru ciltstēviem.

Johana Līva (miris 1501. gadā) pēcteči bija vairāku Vidzemes dižciltīgo dzimtu (tai skaitā Līvenu) dibinātāji. Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī vēlākie baroni un grāfi Ungerni-Šternbergi (vācu: Ungern-Sternberg).

Savukārt Jirgena Līva pēcnācējiem Zviedru Vidzemes laikā Zviedrijas karaliene Kristīne I 1653. gadā piešķīra Zviedrijas baronu (brīvkungu) titulu, bet 1719. gadā karaliene Ulrika Eleonora Lielā Ziemeļu kara laikā grāfu titulu. Šis dzimtas zars (zviedru: Liewen) pārcēlās uz Zviedriju un pie tā piederēja vairāki zviedru karavadoņi.

***

Sākotnēji muižas (zemes lēņi) tika piešķirtas mūžīgai lietošanai tās īpašnieka dzīves laikā, vēlāk muižu īpašumi kļuva mantojami. Pilsnovados dzīvojošie kristītie līvi, letgaļi, sēļi, zemgaļi un kurši ("senlatvieši") saglabāja personisko brīvību un pašpārvaldi, bet bija spiesti pildīt militārās un civilās klaušas un maksāt nodokļus.

Rīgas bīskapi, gan ordenis savas zemes izlēņoja kristītajiem līvu (Gerardam Līvam, Manegintam u.c.) un letgaļu (Ramekam, Drivinaldam u.c.) vasaļiem, kas vēlāk tos pārdeva ieceļotājiem no vācu zemēm vai arī paši pārvācojās.

13. un 14. gadsimtā muižas apsaimniekoja gandrīz vienīgi senlatviešu vasaļi (rakstos minēti Manegints, Radiķis, Tontegode, Tots, Aulis, brāļi Mažeiki, Grimeķis, Sirkants, Gaiža, Duvkants, Dumpjāts, Treinis, Gribonis, Mēlvaldis, Kantebute, Stegebute, Taites, Angutis, Poja, Krūms, Pitkejānis, Tautenis, Sentots, Cielava, Karīds u.c.).

15. gadsimtā sāka strauji pieaugt vācu muižu skaits, kas gadsimta beigās sasniedza vismaz 41

***

Mīts par "bauru tautu"

Jau 1914. gadā- pirms pirmā pasaules kara daudzi latvieši pa armijas karjeras kāpnēm bija uzkāpuši jau ļoti augstu. LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons apkopojis ap 700 latviešu vārdus, kas bija cara armijas miera laika virsnieki vēl pirms 1914. gada. Ja pierēķina klāt rezerves virsniekus, tad tādu latviešu bijis ap 8000 – no praporščika līdz ģenerālim.

Līdz 1914. gadam kādi 80 latvieši bija sasnieguši vismaz apakšpulkveža pakāpi. No tiem 20 pēc tam parādījās Latvijas armijā. Starp šiem 80 ir pieci ģenerāļi – četri ģenerālmajori un viens ģenerālleitnants. No latviešiem visaugstāko militāro pakāpi – ģenerālleitnantu – sasniedza Emanuils Kalnins (dz. 1855. gadā), Kalnins 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija Krievijas militārais atašejs Grieķijā, vēlāk Osmaņu impērijā. Viņš sagatavo mācību grāmatu ģenerālštāba virsniekiem, parādot, ka galvenais atašeju uzdevums ir izlūkošana.

Viņš bija Odesas kara apgabala kvartīrmeistars, faktiski izlūkdienesta priekšnieks.

1913. gadā Emanuilu Kalniņu atvaļina no armijas, un viņa vārds dokumentos vairs nekur neparādās.

Krievijas armijas ģenerālmajori Pēteris Breikšs (dz. 1855. gadā), Ignats Čeksters (dz. 1840. gadā), Aleksandrs Kambergs (dz. 1856. gadā), Jēkabs Plūme (dz. 1855. gadā).

Pirmā pasaules kara laikā par ģenerāļiem kļūst vēl kādi 15 – 20 latvieši. Latvijas armijā no viņiem parādījās kādi pieci. Un tad vēl vismaz desmit latvieši dabūja ģenerāļa pakāpi balto armijās Krievijas Pilsoņu kara gaitā. Daudzi zuda bez vēsts, devās emigrācijā pēc Pilsoņu kara.

Rūdolfs Bangerskis par ģenerālleitnantu kļuva admirāļa Kolčaka spēkos. Latvijas armijā gan skaitīja tikai tās pakāpes, kas iegūtas līdz 1917. gada novembrim.

*

Vācbaltiešu Laimingu dzimta cēlusies no Piebalgas zemniekiem, kas jau 18. gadsimtā aizgājuši Krievijas armijā karot. Laimingu virsnieku ir ļoti daudz; tajā ir pulkveži un ģenerāļi.

Dzimta ir ārkārtīgi sazarota.

***

Krievijas impērijā militārajā karjerā sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi, personai tika piešķirts dižciltīgā statuss, sekojoši XIX gs. beigās impērijā papildus dzimtmuižniekiem aptuveni 150 latvieši bija ieguvuši dižciltīgā statusu. 

Bez tam ievērojams skaits latviešu saņēma arī t.s. mūža dižciltību, ja absolvēja augstskolu ar zelta medaļu. Latvieši un igauņu zemnieki, īpaši kopš iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā 18.g.s. bija unikāli Eiropas mērogā jo vairāk kā 60% vidēji (līdz pat 90% Vidzemē) bija apguvuši lasītprasmi.

***

Līdztekus dižciltīgo dzimtām, virkne latviešu dzimtas bija ieguvušas un gadsmitu garumā izmantoja arī citas privilēģijas gan laukos (ķoniņi, brīvzemnieki), gan pilsētās (tirgotāji, uzņēmēji)- kā Šteinhaueri u.c.

***

Latvijas teritorijā matrikulētā muižniecība savu stāvokli saglabāja līdz 1917. gada 10. novembrim, kad ar dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов) tika likvidēta