Ansis Eicēns dzimis Mālpilī skolas skolotāja un pārziņa Pētera Erharda un Annas Eicēnu ģimenē. Ansim bija brāļi Jānis un Uģis. Ģimene dzīvoja Mālpils skolas 1. stāvā.

No Anša klasebiedrenes Rasmas Vanagas atmiņām (publicētas Mālpils ziņās): Manā laikā direktors bija Eicēns, viņš spēlēja un kori vadīja. Viņš turpat skolā arī dzīvoja. Disciplīna bija ļoti liela. Skolotājs bija enģelis. Runāt pretī pat nedomā. Eicens bija traks – viņam apakšā bija dzīvoklis un, ja mēs kādreiz skrējām, visu dzirdēja. Tad viņš nāca augšā – kā viņš bļāva! Drausmas! Saplūca aiz ausīm, aiz matiem, citu atkal nolika stāvēt pie sienas. Es arī dabūju. Tas jau bija bieži. Vienreiz pat pa soliem skrēju, kad Eicens drāzās iekšā. Visi trakoja, bet tas nebija ļaunprātīgi – tā bija tāda skriešana, kā jau bērniem. Tomēr stundā uzvedāmies ļoti kārtīgi – klausījāmies un mācījāmies.

Pēc Mālpils pamatskolas absolvēšanas 1942.gadā Ansis devās uz Rīgu un iestājās Rīgas 1. Ģimnāzijā. Viņa sapnis bija pēc ģimnāzijas absolvēšanas studēt medicīnu. Šai laikā Rīgā valdīja vācu režīms, Padomju karaspēks bija padzīts un visiem bija cerība, ka Latvija atkal iegūs savu neatkarību. Ansis iesaistījās nacionālā jauniešu kustībā Nacionālā sardze, kas nodarbojās ar bijušas Čekas ēkas jeb Stūra mājas sakārtošanu, dokumentu savākšanu un čekistu pastrādāto noziegumu apzināšanu. Kad ēka tika sakārtota, tad tika organizētas ekskursijas pa čekas pagrabiem. Kustību vadīja 1. Ģimnāzijas skolotājs Jūlijs Brečs un bija ieviesta augsta konspirācija, bet vācu varai sāka nepatikt tās darbība un1944.gadā kustība tika likvidēta iesaucot dalībniekus leģionā, gaisa izpalīgos un darba dienestā Vācijā.

Par šo jauniešu kustību aprakstījis bijušais dalībnieks Valentīns Silamiķelis savā grāmatā ,,Ar Baltijas karogu '', kas tika izdota Zviedrijā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1995.gadā. Informācija skatāma arī Okupācijas muzejā Rīgā.

Pēc Rasmas Vanagas atmiņām: Kara laikā no mūsu klases neviens puika nekrita, visi izdzīvoja, tikai viens nomira  – Ķešāns. Direktora Eicena dēls Ansis, kas arī bija mans klasesbiedrs, tika iesaukts gaisa izpalīgos, tas dabūja izciest Sibīriju, bet viņa brāļi (Eicēnam bija trīs dēli – Jānis, Ansis un Uģis) Jānis un Uģis aizbrauca uz Austrāliju. Tur jau arī vesela traģēdija bija ar to ģimeni. Ansis pēc kara apprecēja krievieti, tāpēc visi radi atteicās no viņa. Nu kas viņa par krievieti – viņa bija ukraiņu nacionāliste un arī tikusi izsūtīta uz Vāciju darbā. Viņa nebija nekāda komuniste. Ansis atnāca no Sibīrijas, viņam nebija kur palikt. Uz Mālpili viņš nedrīkstēja rādīties, jo bija dienējis leģionā. Visi baidījās no viņa kā no nezin kā. Un tad viņš apmetās Jūrmalā, tur dabūja darbu un, kopmītnēs dzīvodams, iepazinās ar šo sievieti. Es arī viņu iepazinu un varu tikai teikt vienu – dievīgs cilvēks! 

Te Rasma nedaudz kļūdījās- Anša sieva Ņina bija pa pusei baltkrieviete no tēva puses un māte bija latgaliete. Un īsti jau radi arī no viņa neatteicās kā minēts Rasmas atmiņās.

Ansis strādāja Slokas papīrfabrikas Ugunsdzēsēju depo par šoferi un šeit iepazinās un 1949.gadā aprecējās ar Ņinu Krivinu. Viņiem piedzima divas meitas- Anita un Maija. Vēlāk Ansis sāka strādāt Jūrmalas 36.ATU par autobusa šoferi un nostrādāja tur līdz aiziešanai pensijā.

Anša vecāki pēc kara centās atrast dēlu. Viņi rakstīja vēstules paziņai Alvīnei Krastiņai, kurai bija pazīstama dzimsaraksta biroja vadītāja Rīgā un tā atrada Ansi, kurš dzīvoja Jūrmalā Kauguros. Tad sākās dēla un vecāku sarakste, paku saņemšana no Austrālijas. Tika kalti plāni par došanos uz Austrāliju un ģimenes apciemošanu. Mājās tika ieviests stingrs taupības režīms lai tiktu sakrāta nauda biļetei. Ansis kārtoja dokumentus braucienam, bet 1968.gadā saņēma atbildi no padomju varas - ņe ceļesobrazna pojezdka. 1969.gadā Melburnā mira Anša tēvs.