1912.gadā no Vācijas uz Vērgales muižu tika atsūtīts lauksaimniecības muižu vadīšanas students – praktikants barons fon Štempels. Kādā vasaras vakarā zaļumballē viņš iepazinās ar zemnieku meitu Annu Lazdiņu. Jaunieši viens otru iemīlēja un vēlējās apprecēties. Barons fon Štempels rakstīja vēstuli savai mātei, lūdza viņas svētību abu laulībām. Taču māte bija noskatījusi bagātu līgavu Vācijā un atsūtīja dēlam vēstuli ar skarbām rakstītām rindām – labāk es redzu savu dēlu mirušu nekā precamies ar tik zemas kārtas (bauru) meitu.  Jaunieši svētību nesaņēmuši, nolemj doties nāvē un atvadu vēstulē izteikuši vēlēšanos, lai apglabā abus vienā zārkā, vienā kapā. Vēstule beigusies ar vārdiem – mēs citādi nevarējām...  Cik zināms, tad vienā zārkā apbedīti viņi nav, bet vienā kapā gan.

    1990.gada vasarā Vērgales kapsētā jauniešu atdusas vietā uzstādīta plāksne, kurā iekalti abu vārdi un rindas no pirmsnāves vēstules – „Mēs citādi nevarējām...”  

Avots: pavilosta.lv

Tā laika presē notikums aprakstīts savādāk:

Otrdienas rītā barona Grotusa dzīvoklī muižkungs Kurts Stempels nošāva savu līgavu. Pēc tam turpat uz vietas iešāva pats sev lodi galvā un bija uz vietas beigts. Ataicinātais ārsts konstatēja abu nāvi. Stempela līgava esot kāda apkārtnes lauksaimnieka meita, 20 gadus veca. Stāsta, ka Stempels beidzamā laikā bijis nenormāls. Iesākta izmeklēšana.

Avots: "Sadzīve", 27.10.1912