Dzimusi 1896. gadā Cēsu apriņķa Lizuma pagasta. Ģrimene bijs liela, 8 cilvēki. Viņas tēvs - koku pludinātājs. Annai izdevās tikt par mācekli kādā šūšanas darbnīcā Rīgā. Bet drīz sākās pasaules kari, un jaunā šuvēja palika bez darba. Viņa devās uz Petrogradu, kur sāks strādāt rūpnīcā. Petrogradas strādnieku vidū viņa atrada draugus. 1918 gadā, sakarā ar mātes grūto slimību, Anna atgriežas Latvijā un strādā revolucionārajā pagrīdē, aģitē par strādnieku lietu, jauc pasākumus, ko organizē vācieši. 1919. gadā iestājas boļševiku partijas rindās, bet maijā kopā ar Padomju armijas daļām evakuējas uz Nižņij-Novgorodu, no kurienes viņu sūta us Simbirskas kara rūpnīcu. Drīz viņa pāriet partijas darbā, viņu sūta uz partijas skolu Simbirskā; pēc skolas beigšanas viņa strādā partijas komitejā. 1924. gadā viņu sūta uz Saratovas komunistisko universitāti, un pēc tās beigšanas partijas darbā Tālajos Austrumos, kur viņa paliek līdz 1939. gadam, kad viņa nolemj piepildīt savu senseno vēlēšanos — kļūt par pedagogu. Viņa brauc uz augstākajiem pedagoģiskiem kursiem Maskavā un pēc kursu beigšanas sāk strādāt Baltkrievijas augstākajās mācību iestādēs. 1941. gadā atgriezās Latvijā un kļūst par Izglītības Tautas Komisariāta inspektori. Kara gadus pavada Voroņežas apgabalā pedagoģiskā darbā. Pēc taml atgriežas Latvijā un strādā par Rēzeknes apriņķa Izglītības nodaļas vadītāju. 1945. gadā viņu ieceļ par direktori ekonomiskajā tehnikumā (vēlāk pedagoģiskā skola). 1947.gadā Rēzeknes vēlēšanu apgabala vēlētāji izvirzījuši viņu par LPSR Augstākās Padomes deputāta kandidāti. (Padomju jaunatne, 01.02.1947)