1906.g.

No mūsu kopdzīves sākuma bija pagājuši 15 gadi. Šajā laikā mana māte un tēvs aizgāja veļu valstī, bet mūsu ģimene bija pavairojusies ar sešām mazām galviņām. Tās visas uzlika rūpes, bet vai tad nu stārķim varēja dot kādus priekšrakstus?  Miervaldis jau sāka iet draudzes skolā.  Nākamais dēls Ģederts  jau apmeklēja pamatskolu, jaunākie -  Paulis un Bernhards, kā arī meitenes Marta un Anna vēl bija mazi.

***

1932.gada 25.novembrī iegāju Rīgas pilsētas 2.slimnīcā. Ķirurgs profesors Stradiņš taisīja operāciju. Meita Anna ik pāra dienas ieradās pie manis. Galīgi izārstēts nebiju, bet jutos diezgan labi. 24.decembra vakarā ierados mājās. Visi bija laimīgi, ka es atkal esmu viņu vidū, bet visvairāk mani gaidīja tāds mazs draudziņš – trīs gadus vecā Ausmiņa, ar kuru bijām tuvu sadraudzējušies.

***

1933.

Drūmo domu virknē atmiņā nāk tālā pagātne, kas saistīta ar Ikšķiles draudzes kapiem. Sprēstiņu novads bija viens no tālākajiem Ikšķiles pagastā, un no sprēstiņiešu puses jau sen dienaskārtība bija jautājums par novada kapu ierīkošanu. Arī „Rutuļu” mājās Ādamu ģimenē kapu ierīkošana bija daudzreiz apspriesta. Es kādā sarunā kalējam Blauam ierunājos, lai viņš dod kādu pūrvietu savas zemes kapu ierīkošanai, ko viņš arī izdarīja. Un tikko kapu vieta bija ierīkota, Ādamu ģimene kā pirmo jaunajā kapsētā guldīja savu vismīļāko – meitu Annu Ādams. 30.maijā bija Annas dzimšanas diena. Brokastis bija paēstas, biju atlaidies gultā un lasīju avīzi, kad pie manis pienāca meita un teica: „Piedod man, tēt, es sašāvos.” Bernhards ar sievu devās Annai līdzi uz slimnīcu. Ārsti mierināja, ka operācija izdevusies labi, taču Annas izskats to neliecināja. Vasaras svētku sestdienas rītā mazā gaismiņā pa tālruni saņēmām paziņojumu, ka Anna mirusi. Šī ziņa satrieca mūs galīgi, bet visvairāk māti. Ilze kliedza, kā kliedz cilvēks, kas redz un saprot, ka nespēj izraut no nāves nagiem to, ko mīlējusi. Paglabāšanu nolikām pēc svētkiem – ceturtdienā, 1933.gada 8.jūnijā.

Jaunajā kapsētā bija zaldātu ierakumi un granātu izspārdītas bedres, bet labvēļi svētku dienās ķērās pie darba un kapu kalna piekājē izveidoja pirmo terasi viņas dusas vietai. Anna kā sabiedriska darbiniece bija tālu pazīstama, uz pavadīšanu ieradās ļoti daudz ļaužu, pat kori, kas ar vairākbalsīgu dziedāšanu Annu ieaijāja smiltainē.