No aktrises atmiņām: "Bērnība man aizritēja Gaujas līdzenos, smilšainos krastos Vidzemes jūrmalā, Carnikavā, kur Gauja piekļaujas lielajai mātei — jūrai. Augu vientulīgi, ārpus trokšņainām bērnu čalām un smiekliem, starp saules brūnotām un jūras vēju appūstām zvejnieku sejām. Dziļu iespaidu un, var teikt, pat neapzinīgu bijību manī atstāja šo jūras cienītāju nospiestība un mazrunība, un jūras lielais plašums un varenība.
Tuvākais klusais draugs bērnībā, bez vecākiem, kurus ļoti mīlu, bija mājas dārzā veca, liela egle. Zem tās zariem sēdēju stundām ilgi un ļāvos bērna sapņiem.
Šī apkārtnes mazrunība mani, varbūt, jau no bērnības tā iespaidojusi, ka man grūti runāt, stāstīt. Sajūta tāda: vai tas būtu nepieciešami?
Tuvākie ir dzīves gaišie brīži, tāpēc arī vispatlkamāk stāstīt par to, kas dzīvē tas mīļākais — kas pilda mūsu dzīvi.
Neapzinīgas ilgas pēc skatuves manī pamodās jau agrā bērnībā. Parastās bērnības rotaļlietas man bija tālas un svešas. Mana patīkamākā rotaļa bija — pārvērst sevi gan lielās, greznās dāmās, gan palaidnīgos zēnos, gan dzīves grūtību nospiestās vecenītēs. Patika šausmināt un dažreiz ari smīdināt mājiniekus.
Pirmā lielākā un gaišākā diena manā dzīvē bija, kad pēc Latv. labdar. b.-bas skolas beigšanas izturēju konkursa eksāmenu un iekļuvu Dolgiha ģimnāzijas 5. klasē. Tas bija arī solis tuvāk skatuvei. Sāku pasniegt stundas un radās izdevība apmeklēt teātrus. Jo vairāk izrādes redzēju, jo dziļāk izpratu, cik varena ir skatuves māksla. Toreiz tā man likās tāla un nesasniedzama. Bet ilgas pēc skatuves auga ar katru dienu, ar katru redzēto izrādi.
Pēc ģimnāzijas beigšanas nāca nejaušs gadījums: ziemsvētkos manā pagastā, Ādažos, bija nolemts izrādīt Aspazijas «Zaudētās tiesības". Tagadējais saeimas deputāts Grantskalns mani lūdza tēlot galveno lomu, kam ar dziļu, klusu prieku, bet arī ar lielām bažām  piekritu. Tā bija pirmā un arī liktenīgā izrāde, kas mani galīgi saistīja pie skatuves.
Tūliņ nākošā rudenī iestājos Dubura drāmatiskos kursos, kurus absolvēju 1915. gadā. Un tā paša gada rudenī, oktobra mēnesī, sāku savas skatuves gaitas Rīgas latviešu biedrībā.. Sāku strādāt arī kā mājskolotāja. Bet kad darba devējs dabūja zināt, ka esmu dramatisko kursu audzēkne, vietu zaudēju. Arī vecākiem no sākuma slēpu savas gaitas, bet visu saprotošā vecāku mīlestība beidzot piekrita manai izvēlētai profesijai. Tagad mana sirmā māmuliņa skatuvi ļoti iemīļojusi un ar visiem saviem 74 gadiem labprāt sēž teātrī.
Kopš mūsu lielākās mākslas iestādes — Nacionālā teātra nodibināšanās, visu laiku tur strādāju. Grūtību un sāpju pilnajam skatuves darbam, kurš skatītājiem dod augstāko estētisko baudu un iztālēm izliekas ļoti bezrūpīgs un saulains, nododos ar prieku un aizrautību. Lomas — ja tām cik necik garīgs saturs — man visas vienlīdz mīļas, jo katra par sevi ir īpatna un ierosinoša.
Ļoti mīlu lauku sētu ar viņas īpatnībām un dzīves veidu. Nav man sveši nekādi lauku darbi un, pie gadījuma, nekaunos no tiem. Visiespaidīgākais no lauku sētas — skaistie, klusie sestdienas vakari ar savu dziļo svētsvinīgo mieru.
Ar savu tuvāko cilvēku — viru, Nacionālā teātra aktieri Kvēpu iepazinos jau Dubura dramatiskos kursos. Mana intimā dzīve ir apslēpts stūrītis manā sirdī, kurš pieder tikai man vienai un kurā nevienam neļauju ieskatīties.

Avots: Zeltene, 15.05.1934

-----

Jau četrus gadus viņa slimoja smagā formā ar plaušu tuberkulozi. Mokošā slimība beigās pārgāja uz kaklu un 6. marta agrā rīta stundā stāja darboties mākslinieces sirds. Nelaiķe skatuvei veltījusi 23 gadus. Pēc Dolgiha ģimnāzijas beigšanas Jēkabsone izglītojās skatuves mākslā Dubura kursos. Skatuves gaitas viņa uzsāka 1915. gadā Rīgas latviešu biedrības teātrī Baibas lomā. Baibai drīz sekoja Amālija Fr. Šillera «Laupītājos» un Marija Stjuarte. Annas Jēkabsones partneri ir Pēteris Rudzītis, Reinholds Veics un Aleksandrs Freimanis. Pēc tam viens darba gads aizrit Liepājas Jaunajā teātrī un tad atkal Rīgā — Latvijas Nacionālā teātrī. Šeit Jēkabsone darbojās no 1920. g. līdz 1933.gadam, kad jāatstāj iemīļotā skatuve. Nelaiķe apceļojusi Vakareiropu, iepazinusies ar skatuves mākslas sniegumiem Vīnē, Berlīnē un Parīze. Jēkabsones ampluā: klasiskās un salona dāmas, kā arī dramatiskās cietējas mīlētājas. Mākslinieces izcilākie skatuves tēlu atveidi ir Guna "Sidraba šķidrautā", Kristīne «Ugunī», Aleksandra Feodorovna «Carienes sazvērestībā», Guste «Indrānos» , Auce «Skroderdienās Silmačos» un daudzas citas.

Pēdējā gaitā viņu aizvadīja Rīgas Dramatiskā teātra pārstāvji, mākslinieku saime un draugi. Viņa guldīta Carnikavas kapos 13. martā. (Tēvija, 14.03.1944)