Dzimis 1864. g. 22. sept. Lažas pag. Klabjos lauksaimnieka (rentnieka) ģimenē.

Tēvs Indriķis, māte Līze, dz. Freima. Brālis Kristaps Sumbergs (sk.). Latvietis, luterticīgs.

Mācījies Aizputes pirmmācības skolā.

Pēc tam adoptējis krusttēvs Andžs Sumbergs, pie kura pārcēlies uz Liepāju.

Beidzis privātskolu Liepājā un 1876. g. iestājies Liepājas ģimnāzijā (šajā laikā nodarbojies ar nacionāla rakstura darbību, organizējot skolnieku pulciņus), pēc tās beigšanas 1883. g. iestājies MU Juridiskajā fakultātē.

Studiju laikā strādājis par mājskolotāju profesora Sņegirjova ģimenē, publicējis rakstus par izglītības jautājumiem žurnālā “Austrums”.

1887. g. beidzis MU un atgriezies Latvijā. 

Strādājis par sekretāra palīgu Liepājas pilsētas maģistrātā, auskultantu Rīgas pilsētas maģistrātā, no 1889. g. par Rīgas apr. priekšnieka jaunāko palīgu Skrīveros.

No 1898. g. zvērināts advokāts Rīgā (arī 1. pasaules kara vācu okupācijas laikā 1917.–18. g.).

Darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, Latviešu Izglītības biedrībā, nodarbojies ar čella spēli.

No 1918. g. 19. dec. Tiesu palātas loceklis, no 1920. g. 13. febr. Civillietu departamenta priekšsēdētājs.

1921. g. 20. jūn.–1923. g. 31. janv. Tiesu palātas priekšsēdētāja v. i.

Bijis laikraksta “Jaunākās Ziņas” līdzstrādnieks.

Miris 1923. g. 5. aug. Rīgā.

Apbedīts Meža kapos.

Neprecējies.

A. LNA LVVA, 1534. f., 5. apr., 221. l.; Andžs Sumbergs. Jaunākās Ziņas. 1923. g. 7. nov.; K. Z., A. G. Andža Zumberga piemiņai. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. 1923./24. Nr. 8/9.

No A. Sumberga nekrologa: “Mācības valoda ģimnāzijā toreiz bija vācu valoda, bet latviešu valodā skolniekiem latviešiem vajadzēja ievingrināties uz savu roku. Būdams augstākā klasē, A[ndžs] Z[umbergs] pulcināja vakaros vecākos skolniekus latviešus, lai papildinātos latviešu valodā, piekoptu nacionālo garu un uzturētu savā starpā draudzīgus sakarus. Šinī laika sprīdī iz A. Z. spalvas iztecēja viens otrs izjusts dzejolītis, par čalošo strautu skaistā Deseles gravā, par dzeltenām rudens lapām, kas rit no kokiem un atgādina iznīcību, un citi, kas visi gājuši zudībā [..] 1889. gadā ieveda Baltijā jaunu policiju un A. Z. meklēja tur sev darbu un peļņu. Tā viņš kļuva par Rīgas apriņķa priekšnieka jaunāko palīgu ar dzīves vietu Skrīveros. Latvietim šāda vieta nebija viegla. Latviešu dzīve uz laukiem bija strauji gājusi uz priekšu, pagastos bija biedrības, un to izrīkojumi, kurus krievu politika negribēja veicināt, un, lai nenonāktu konfliktā ar savu sirdsapziņu, A. Zumbergam vajadzēja bieži riskēt nākt konfliktā ar saviem dienesta pienākumiem, un to viņš ilgi nevarēja panest [..] No tiesību disciplīnām Zumbergam vistuvākās bija civiltiesības, un kā advokāts viņš nodarbojās visvairāk ar civiltiesisku jautājumu risināšanu. [..] Pēc Latvijas nodibināšanas Zumbergs iestājās tiesu resora maģistratūrā [..] Un viņam bija krietnas tiesneša īpašības, līdzsvarots, mierīgs raksturs un spēja būt bezpartejiskam, kas viņam atviegloja grūto tiesneša pienākumu izpildīšanu – spriest taisnu tiesu: sine ira et studio [bez naida un partijiskuma; objektīvi – red.]. Šīs īpašības ir no sevišķa svara tiesas priekšsēdētājam pie sēžu vadīšanas, kas bija viens no Zumberga galveniem uzdevumiem viņa tiesneša darbībā. [..] Būdams savās materiālās prasībās nepretenciozs, Zumbergs piegrieza lielu vērību savu garīgo tieksmju izkopšanai. Viņš lielā mērā interesējās par mākslu – sevišķi skaņu mākslu visādos viņas izveidojumos, kā arī par literatūru. Uzticīgi viņš nodevās arī valodu studijām: viņš pārzināja galvenās Eiropā runājamās valodas. [..] aktuālie dienas notikumi, ielas troksnis un tukša sensācija viņu maz varēja interesēt. Būdams apolitisks, stāvokli pret dienas notikumiem Zumbergs ņēma tikai tad, kad tiesiska apziņa diktēja viņam atklātas, resp., publiskas intervencijas nepieciešamību. Varēja būt arī citādās domās, cik lietderīgi ir iztirzāt dienas presē dažus Zumberga tur paceltus jautājumus, kurus gan pareizāk būtu bijis apsvērt speciālistu apspriedēs vai speciālā žurnālā, kur tie varētu rast mazāk pārpratumu, bet nekad nepacēlās šaubas, ka Zumbergs arvienu likās vadīties no tādiem nolūkiem, kas atrada atbalsi viņa sirdsapziņā.” (Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. 1923./24. Nr. 8/9)