Tas, kas notika 19. oktobrī Madonas rajona Cesvainē, šokējis pat daudz redzējušos tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus. Pieturā pie Cesvaines ģimnāzijas pēc stundām autobusu gaidīja šīs skolas 9.klases skolēns Aigars Kalupnieks un 11.klases audzēknis Andrejs Zvaigzne. Starp abiem izcēlās strīds, kura laikā četrpadsmitgadīgais Aigars ar šķērēm iedūra krūtis sešpadsmitgadīgajam Andrejam, kurš pēc tam Cesvaines slimnīcā no ievainojuma nomira dažu minūšu laikā. Kaut arī abi zēni šajā vietā nebija vieni, viss norisinājies tik ātri, ka arī notikuma aculiecinieki vēlāk nevarēja pateikt, kāds īsti bijis strīda cēlonis, kurš kuru pirmais aizskāris, tāpat kā nezināja, kā Aigara rokā pēkšņi uzradās šķietami nekaitīgais ierocis šķēres. «Kalupnieks ar Ozoliņu sāka strīdēties. Tad Kalupnieks parādīja Zvaigznem šķēres un teica, ka ieduršot viņam. Zvaigzne sacīja, lai pagaidot, kad aiziešot skolotāja, tad viņš viņu sasitīšot. Kalupnieks vienreiz pavicināja šķēres un otrreiz dūra. Andrejs pagāja nost, roku pielicis pie krūtīm. Kalupnieks teica: «Ja tev nepietiek, dabūsi vēlreiz.» Tad Andrejam kļuva slikti, un viņš sāka grīļoties,» tā savā paskaidrojumā skolas direktoram Aloizam Spridzānam skolasbiedru strīdu apraksta Aldis Kalniņš. Kalupnieks ieskrējis skolā, lai izsauktu ātro palīdzību. No skolas pagalmā esošās mašīnas izkāpuši divi vīrieši, kuri iecēluši Andreju mašīnā un aizveduši uz slimnīcu.
leskrējis skolā, Aigars pavēstījis klases audzinātājai Inesei Ārei, ka sadūris ar šķērēm Andreju, taču neko ļaunu neesot gribējis, tikai pabaidīt. Toreiz ne viņš pats, ne klātesošie pieaugušie vēl nezināja, ka gluži parastās šķēres ar strupajiem galiem triektas ar tādu spēku, ka līdz pusei iestrēgušas cietušā krūtīs, pārdurot gan ādas vējjaku, gan džemperi un kreklu. Kā vēlāk konstatēja policijas darbinieki, dūriens trāpījis tieši sirds muskulī, tāpēc nāve iestājusies gandrīz tūlīt. «Prātā nebūtu ienācis, ka tik spēcīgu dūrienu var izdarīt pusaudzis,» pēc tam sprieda vietējā policijas iecirkņa pārstāvji. Sākta šīs slepkavības izmeklēšana, bet 26. oktobrī Cesvaines kapos notika atvadas no Andreja. Stāsta Aigara Kalupnieka klases audzinātāja Inese Āre: «Domāju, ka notikušā saknes ir daudz dziļākas nekā tikai strīds starp diviem zēniem. Aigars, protams, nav nekāds ļaunuma iemiesojums, lai gan neko labu savā neilgajā mūžā nav redzējis. Viņš ir bārenis. Audzis bez tēva, bet pagājušā gada septembrī dzērumā mira viņa māte. Pēc mātes nāves Aigars dzīvo kopā ar vecomāti, kura pārvietojas ar lielām grūtībām. Vecāmāte man ir stāstījusi, ka Aigars nekad negāja uz skolu, neatstājis viņai brokastis. Mātei vēl dzīvai esot viņš bieži gājis viņas vietā darbā uz fermu, ja mātei uznāca dzeršanas liga. Vienīgais gaismas stariņš Aigara dzīvē bija skola, kaut gan mācīties viņam nepatika. Skolā viņš bieži lasīja grāmatas arī stundu laikā. Aigars pieradis pats ar visu tikt galā, pats sevi aizstāvēt. Klasē viņam draugu nav, taču kolektīvā viņš jutās tīri labi. Tikai pēc mātes nāves viņš kļuva vēl noslēgtāks un, ja kāds teica kaut vārdu par viņa māti, tūlīt aizsvilās dusmās un bija spējīgs arī kādam sist. Tādās reizēs viņu labāk bija likt mierā. Ja arī viņam ar Andreju bija kādi strīdi, tad skolā par to neko nezināja. Kad viņš uzzināja, ka Andrejs miris, viņš sabruka un, liekas, bija gatavs mesties ārā pa logu.»

Kalupnieku ģimene, ja to vispār var saukt par ģimeni, Cesvainē bijusi viena no tām, ko uzskata par nelabvēlīgām. Tā kā Kalupnieki dzīvo nomaļā stūrī aiz Grašiem, neviens par tās atvasi īpaši nav interesējies. Kaimiņi slavējuši Aigaru kā spēcīgu un strādīgu puisi. Savukārt skolā Aigars par savu mājas dzīvi neko nav stāstījis. Arī to ne, ka vairāk nekā gadu atbildība par vecāsmātes veselību un izdzīvošanu ir vienīgi uz viņa pleciem.

Andrejs Zvaigzne dzīvojis pavisam netālu no Kalupniekiem vecāku atgūtajā īpašumā Kraukļu dzirnavās. Tādēļ arī abiem zēniem uz mājām bija braucams viens ceļš. Kā stāsta Andreja klases audzinātāja Lilija Kanaviņa, viņa pazinusi tikai klusu, noslēgtu Andreju, tāpēc pieņēmums, ka strīds starp zēniem varētu būt izcēlies Andreja vainas dēļ, viņai bijis neiedomājams. Taču aiz skolas sienām notiekot daudz kas tāds, par ko pieaugušajiem reizēm nav ne jausmas. Andrejam, Cesvaines ģimnāzijas gaišākajai galvai eksaktajos mācību priekšmetos, īpaši matemātikā, kuras rajona olimpiādei tieši tajā laikā gatavojies, arī tuvu draugu skolā nav bijis. «Dīvaini, tieši dienā, kad tas notika, no rīta mums ar Andreju bija garāka saruna divatā par visu ko. Tā bija pirmā reize, kad viņš kaut ko stāstīja par savām interesēm,» saka Lilija Kanaviņa.

Kriminālatbildība mūsu valstī iestājas no 14 gadu vecuma. Aigaram decembrī apritēs 15. Patlaban viņš atrodas mājās, policistu uzraudzībā un uz skolu vairs neies. «Tajā vakarā, kad Aigaru atlaida mājās, man zvanīja no policijas, lai ejot pārbaudīt vai zēns vispār līdz mājām aizgājis. Neizprotami, kā policija varēja viņu palaist vienu jau kilometru pirms mājām. Viņu nedrīkstēja atstāt vienu, viņš būtu varējis aiz izmisuma padarīt sev galu,» stāsta Āre. Pēc notikušā satraukušies arī citu skolēnu vecāki. Daži paziņojuši, ka savus bērnus uz skolu nelaidīs, kamēr mājās ir Aigars, jo baidās par viņu dzīvībām. Tomēr tā ir mazākās sabiedrības daļas nostāja. Pārējie, skumstot par Andreja nāvi, tomēr nebeidz uzdot sev jautājumu: «Kas tagad notiks ar Aigaru?» «Andreju vairs neuzcelsim, bet Aigaram visa dzīve izpostīta jau no agras bērnības. Puika pats cīnījās par eksistenci, kad citi vēl tikai smilšu kastē spēlējās,» atceras bērnudārza audzinātāja Ilze Ozoliņa. Bet Grašos savā istabā tiesu gaida Aigars. Gaida un cīnās ar bailēm, kas jo spēcīgākas kopš mātes nāves, kad satrauc pat koka zara pieskāriens logam (zina teikt ģimnāzijas direktors Aloizs Spridzāns). Šis traģiskais atgadījums skaidrāk par citiem argumentiem pierāda, ka psiholoģiskie dienesti Latvijas mācību iestādēs ir galēji nepieciešami, jo kas var zināt, cik daudz ir to bērnu, par kuru iekšējām traģēdijām neviens nenojauš. (Diena, 27.10.1995)